1900. gadu sākumā hidroelektroenerģija veicināja enerģiju patērējošu rūpniecību attīstību, piemēram, uzņēmums Norsk Hydro, kas ražoja mākslīgos augsnes bagātinātājus. Pēc Otrā pasaules kara tādas energo-ietilpīgas rūpniecības nozares kā alumīnija ražošana un elektroķīmiskā un elektrometalurģiskā rūpniecība piedzīvoja uzplaukumu, tā bija daļa no Eiropas atjaunošanas plāna. Hidroelektroenerģijas attīstības intensīvākie periodi bija no 1910. – 1925. un no 1960. – 1985. gada.
1960. gadu beigās Norvēģijā sākās naftas ēra, un 1975. gadā valsts kļuva par naftas un gāzes netto eksportētāju. Lai arī arvien pieaug dabasgāzes nozīme, nafta joprojām ir visbūtiskākais enerģijas sektora produkts.
1973. gada naftas krīze radīja jaunu starptautisku interesi par atjaunojamiem enerģijas resursiem, gan naudas taupīšanas nolūkos, gan vides apsvērumu dēļ. Jaunas atjaunojamās enerģijas jomas, kas Norvēģijā šobrīd tiek attīstītas, ir viļņu enerģija, vēja enerģija, karstie avoti un jaunas bioenerģijas izmantošanas veidi, kā, piemēram, dažāda veida biomasa siltuma ražošanai un biodegvielas (bioetanols un biodīzelis). Bioenerģija ir senākais enerģijas avots Norvēģijā, un koksne joprojām ir nozīmīgākais kurināmais.
Pirms Otrā pasaules kara viena piektā daļa Norvēģijas iedzīvotāju dzīvoja bez elektrības, un 1938. gadā tika izveidota valsts atbalsta sistēma. Pēc kara beigām minētā sistēma tika atjaunota, lai nodrošinātu visas tās Norvēģijas mājsaimniecības ar elektrību, kas atrodas uz cietzemes.
Jebkurai ūdens resursu izmantošanai ir jābūt varas iestāžu apstiprinātai. Stūrtings (Norvēģijas nacionālais parlaments), Valdība, Naftas un enerģētikas ministrija un Norvēģijas Ūdens resursu un enerģijas direktorāts (NVE) ir formāli atbildīgi par licenču izdošanu hidroelektrostacijām. Plaša mēroga vai kādi pretrunīgi projekti parasti tiek izskatīti Stūrtingā.
Elektroenerģijas piegādes sektora struktūra atspoguļo veidu, kā šī sistēma gadu gaitā ir attīstījusies. Elektroenerģijas stacijas un to īpašnieki tika izvēlēti vietējā līmenī, lai nodrošinātu nepieciešamo enerģiju jaunajām rūpniecības nozarēm, nodrošinātu elektrību vietējos apgabalos un piegādātu lētāku enerģiju ar pārnesošo kabeļu palīdzību. Rezultātā radās dažāda veida uzņēmumi ar atšķirīgu uzņēmējdarbības organizāciju, to īpašnieki daļēji bija vietējais privātais sektors un daļēji - pašvaldību, valsts un/vai valsts līmeņa publiskais sektors. Minētā daudzveidīgā struktūra pastāv vēl šodien.