Valdības nodarbinātības dienesta biroju tīkls, kas ir izveidots rajonu un vietējo pašvaldību līmenī, ir viens no nozīmīgākajiem Norvēģijas darba tirgus politikas instrumentiem. Valsts varas iestādes ir izstrādājušas un ieviesušas dzīvē vairākus nodarbinātības veicināšanas pasākumus, tādus, kā, piemēram, algu atbalsts uzņēmumiem, kas pieņem darbā jaunus darbiniekus, apmācības programmas un darbā nozīmēšanas programmas, kā arī speciāli pasākumus cilvēkiem ar ierobežotām profesijas izvēles iespējām.
Laikā starp pasaules kariem Norvēģiju tāpat kā pārējo Eiropu pāršalca masu bezdarbs. Bezdarba līmenis savus augstākos rādītājus sasniedza 1933. gadā, kad viena trešdaļa darbspējīgo iedzīvotāju palika bez darba. Rekonstrukcijas periodā pēc Otrā pasaules kara valdīja vienots politisks viedoklis, ka jaunās Norvēģijas ekonomikas politikas nozīmīgākais mērķis ir sasniegt darbspējīgo iedzīvotāju pilnu nodarbinātību. Šis visaptverošais politiskais viedoklis ir bijis pārstāvēts visās līdzšinējās valdībās.
Ziemeļjūras naftas rūpniecība radīja daudz jaunu darbavietu, tomēr, neraugoties uz to, 1980. gadu sākumā bezdarba līmenis sāka pieaugt. Sākot ar 1987.–1988. gadu samilzušās Norvēģijas un pasaules ekonomikas problēmas noveda pie vēl nopietnāka bezdarba pieauguma.
Pēdējos gados darbaspēka kopējais apjoms ir nostabilizējies. Valstī ir 2,0–2,1 miljons strādātspējīgu cilvēku. 1980. gados strauji pieauga nodarbināto sieviešu skaits, un tas līdz pat šim brīdim ir palicis augsts. Norvēģijas darba tirgū ir ievērojams skaits daļēji nodarbinātu cilvēku. Gandrīz puse no nodarbināto sieviešu skaita un aptuveni 10% visu vīriešu strādā mazāk par 36 stundām nedēļā.