Tādēļ Norvēģijai ir ļoti svarīgi panākt, lai dzīvie jūras resursi tiktu pārvaldīti saprātīgi.
Starptautiskais pārvaldīšanas režīms
Lielākā daļa Norvēģijas zivju loma tiek iegūta Norvēģijas Ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā (EEZ) (skat. kartē). Kopā ar zvejniecības aizsargjoslu ap Svālbardu un zvejniecības zonu ap Jana Majena salu, Norvēģijas teritoriālo ūdeņu platība ir apmēram 2 miljoni km2. Lielāko daļu Norvēģijā patērējamo zivju sugu zvejo arī citas valstis. Tādēļ ir svarīgi sadarboties jūras resursu pārvaldīšanā. Norvēģija ir panākusi vairākas vienošanās ar kaimiņvalstīm, kas nosaka, ka puses regulāri tiksies, lai lemtu par pārvaldīšanas režīmiem un kvotu sadali.
Vissvarīgākās noslēgtās vienošanās ir ar Krieviju un ES. Arī Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes valstis ir noslēgušas savstarpējas vienošanās par Atlantijas siļķu un skumbriju zveju. Zvejniecību ārpus nacionālajām ekonomiskajām zonām pārvalda Ziemeļaustrumu Atlantijas Zvejniecības komisija (NEAFC), sadarbojoties ar piekrastes valstīm.
Roņu populācijas Austrumu ledus zonā pārvalda Norvēģijas-Krievijas Zvejniecības komisija. Ziemeļatlantijas Komisija, kas atbild par jūras zīdītājiem (NAMMCO, ) ir sadarbības centrs jūras zīdītāju aizsardzības, pārvaldīšanas un vispārējas izpētes jautājumos. Mazo finvaļu medniecību vienpusēji pārvalda Norvēģija, jo Starptautiskā Vaļu medniecības komisija (IWC) kopš 1982. gada nav spējusi noteikt šīs medniecības kvotas.
Ilgtspējīga izmantošana
Norvēģijai vissvarīgākais mērķis ir nodrošināt dzīvo jūras resursu ilgstošu izmantošanu, t.i., nodrošināt, lai ieguve tiktu pieskaņota populāciju pašatjaunošanās spējai. Tas atbilst arī starptautiskajām prasībām saskaņā ar dažādiem līgumiem, tostarp 1982. gada ANO Jūras konvencijas likumu, 1995. gada ANO Līgumu par zivju populācijām un 1995. gada Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) atbildīgas zvejniecības uzvedības kodeksu
Zivju populācijas tradicionāli ir pārvaldītas, ņemot vērā vienas sugas perspektivitāti. Tomēr vienai sugai var būt būtiska ietekme uz virkni citu sugu: piemēram, gan mencas, gan arī Atlantijas siļķes Barenca jūrā lielos daudzumos patērē moivas, un vaļi un roņi krietni patukšo dažādu zivju sugu un sīkbūtņu grupas. Arī temperatūra un citi vides faktori iespaido dažādu populāciju migrāciju un attīstību. Mūsdienās zivsaimniecības nozarē arvien vairāk izmanto ekosistēmu metodi. Tas nozīmē, ka tiek ņemts vērā ne tikai tas, kā ieguve ietekmēs zivju sugu populācijas, bet arī tas, kā zvejniecība ietekmēs jūras vidi kopumā, kā arī to, kā jūras vides izmaiņas ietekmēs dzīvos jūras resursus.
Zināšanas
Lai saimniekotu ilgtspējīgi, ir nepieciešamas zināšanas par aktuālo populāciju lielumu, vecumu, izplatību un vidi, kurā tās dzīvo. Katru gadu Starptautiskā Jūras izpētes padome (ICES) salīdzina norvēģu zinātnisko pētījumu un zvejnieku sniegto informāciju ar informāciju, kas iegūta no citām valstīm, un izvērtē to. ICES ir starptautiska organizācija, kas konsultē zvejniecības varas iestādes Ziemeļatlantijas valstīs.
Norvēģijā vadošā zvejniecības pētnieciskā organizācija ir Jūras pētījumu institūts. Norvēģu okeanologi cieši sadarbojas ar citu valstu, it īpaši Krievijas, zinātniekiem.
Zvejniecības regulēšana
Kopējo pieļaujamo lomu (TAC) attiecībā uz lielāko daļu zivju sugu nosaka sarunu rezultātā, noslēdzot starptautiskas vienošanās. Tādējādi nacionālie noteikumi galvenokārt regulē valstij piešķirto kvotu ģeogrāfisko sadalījumu gada laikā, kā arī sadalījumu starp dažādām zvejnieku grupām un dažādu zvejas rīku izmantošanu.
Norvēģijā šos noteikumus izstrādā zvejniecības varas iestādes sadarbībā ar zivrūpniekiem. Tomēr galīgos lēmumus attiecībā uz vadības pasākumiem pieņem Zvejniecības ministrs.
Likumu īstenošana
Zvejniecības likumdošanu Norvēģijā īsteno gan zvejas laikā jūrā, gan arī tad, kad zivis jau nozvejotas. Jūrā par zvejas kuģu un to lomu pārbaudi atbild Piekrastes apsardze. Tā pārbauda arī ārvalstu kuģus, kas zvejo Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos. Kopš 2000. gada 1. jūlija ir stājusies spēkā prasība, lai uz okeāna kuģiem tiktu uzstādītas un lietotas satelītu lokācijas iekārtas, kas ļautu varas iestādēm pastāvīgi novērot to darbību. Norvēģija ir noslēgusi vienošanos par satelītnovērošanu ar valstīm, kas zvejo Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos.
Zvejniecības direkcija atbild par nozvejoto zivju apjoma kontroli, kā arī vāc zvejniecības statistikas datus. Nopietnos gadījumos, kad par kaut ko netiek ziņots, vai citu pārkāpumu gadījumos lietu nodod tiesai.