Norvēģi var lepoties ar savu unikālo rožu glezniecību. Kā liecina nosaukums, galvenais motīvs ir rozes, tās ir visdažādākajās krāsās un formās. Rožu glezniecība bija populāra senajās zemnieku un fermeru kopienās, šodien tā tiek uzlūkota kā klasiska norvēģu tautas mākslas sastāvdaļa.
16. gadsimtā norvēģu zeltkaļi sāka savus darinājumus apzīmogot, kopš tā laika ir iesakņojusies tradīcija atstāt uz darba amatnieka vārdu.
Sena, nozīmīga tradīcija, kas uzplauka renesanses periodā, ir attēlu aušana (pictorial weaving), tā kļuva par Gudbrannsdālenes (Gudbrandsdalen) reģiona sieviešu raksturīgu nodarbošanos. No 17. gadsimta sākuma vēl ir saglabājušies norvēģu dzelzs izstrādājumi – krāsnis ar interesantiem un mākslinieciski augstvērtīgiem gravējumiem.
Kokgriezumu un rožu glezniecības tradīcijas lauku apgabalos saglabājās līdz pat 19. gadsimtam. 1814. gadā iegūtā Norvēģijas neatkarība solīja daudz jaunu iespēju amatnieku kopienām, taču nabadzība, kas iestājās uz vairākiem gadu desmitiem, nopietni aizkavēja amatniecības attīstību. 19. gadsimta otrajā pusē norvēģu amatniecībā vēl joprojām bija jaušama seno tradīciju ietekme, taču jaunas tehnoloģijas pakāpeniski ienāca arī šajā jomā. 1852. gadā tika nodibināta Hādelannes (Hadeland) stikla rūpnīca. Izmantojot augstvērtīgas ārvalstu tehnoloģijas, tā uzsāka attīrītā stikla ražošanu. 1887. gadā tika atvērta Pošgrunnas (Porsgrunn) porcelāna fabrika.
Pēdējo simt gadu laikā paaugstinājusies amatniecības izstrādājumu estētiskā vērtība; lielākajos apdzīvotajos centros aizvien tiek rīkotas starptautiskas amatniecības izstādes. Šīs nozares attīstību veicinājusi norvēģu zeltkaļu aizsāktā tendence pievērst lielāku uzmanību savu izstrādājumu dizainam.
Atjaunotā interese par norvēģu amatniecību 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ļāva atdzimt seno vikingu zīmotnēm, piemēram, pīļtēviņam un pūķa galvai. Šie tēli tika bieži izmantoti dažādos izstrādājumos, un tie izraisīja plašu starptautisku interesi, iegūstot gandrīz vai nacionālā simbola statusu.
Īpaša ietekme uz skandināvu amatniecības ražojumiem bija 20. gadsimta 30. gadu funkcionālajam dizainam, 50. gados formas kļuva maigākas, izveidojās virziens, kas pazīstams kā Skandināvu dizains.
70. gados amatniecībā norisinājās radikālas pārmaiņas. Tekstilijas, stikla un keramikas izstrādājumi, kā arī citas amatniecības formas ieguva mākslas darbu statusu, un darinājuma sākotnējais izmantošanas nolūks zaudēja savu nozīmi. Ar asociācijas “Norske kunsthåndverkere” (“Norvēģijas daiļamatnieki”) palīdzību amatnieki un daiļamatnieki 1974. gadā panāca savu arodu iekļaušanu Valsts garantētajā ienākumu plānā, kā arī ieguva lielāku Norvēģijas mākslinieku atzinību. 80. gados pieauga industriālā dizaina nozīme, un arvien vairāk daiļamatnieku tika iesaistīti sabiedrisko vietu un ēku izgreznošanā. Daiļamatniecībai un dizainam tika ierādīta svarīga loma arī 1994. gada Lillehammeres (Lillehammer) Olimpisko spēļu mākslinieciskajā noformēšanā.