Dramaturgs Henriks Ibsens
Pēdējoreiz atjaunota informācija: 15.10.2009 //
Henriks Ibsens (1828–1906) ir viens no pazīstamākajiem vārdiem pasaules literatūrā. Viņš bija centrāla figūra tā laika modernajā Eiropas intelektuālās dzīves atjaunotnē un tiek uzskatīts par mūsdienu dramaturģijas tēvu. Viņa lugas joprojām ir ļoti aktuālas un tiek arvien iestudētas visās pasaules malās. Tiek pat uzskatīts, ka Ibsens ir otrajā vietā pēc iestudēto lugu skaita, piekāpjoties tikai Šekspīram.
Izdotas 26 Ibsena lugas un viens dzejas krājums. Viņa darbus bieži iedala četrās daļās:
- Nacionālromantiskās un vēsturiskās lugas
Lugas, sākot ar “Katilīnu” (1850) līdz “Troņa tīkotājiem” (1863).
- Ideju lugas
“Mīlestības komēdija” (1863), “Brands” (1866), “Pērs Gints” (1867) un “Ķeizars un galilietis” (1873)
- Realistiskās mūsdienu lugas
“Sabiedrības balsti” (1877), “Leļļu nams” (1879), “Spoki” (1881) un “Tautas naidnieks” (1882).
- Psiholoģiskās un simboliskās lugas
“Meža pīle” (1884), “Rosmersholma” (1886), “Jūras sieviete” (1888), “Heda Gablere” (1890), “Būvmeistars Sūlness” (1892), “Mazais Eijolfs” (1894), “Jūns Gabriels Borkmanis” (1896) un “Kad mēs, mirušie, mostamies” (1899).