Grīga sauciens pēc brīvības
Ja Grīgs šodien dzīvotu valstī, kas tikko ir atzīmējusi 100 neatkarības gadus, kopš savienības šķiršanas ar Zviedriju, valstī, kurai ir pilnīgi cits statuss pasaules kartē nekā tas bija 19. gs. beigās, arī viņa ilgas un mūzikālās vīzijas droši vien būtu citādas. Lai nu kā, Norvēģija bija nabadzīga valsts Grīga dzīves laikā, daudzos veidos līdzīga tām mūsdienu valstīm, kuras arī vēlas lauzt savienības ar citām valstīm. Tieši šis kliedziens pēc brīvības veidoja Grīgu kā komponistu.
Grīgs - romantiķis
Grīgs sevi uzskatīja par romantiķi, sava laika bērnu. Lai arī Ibsens un Bjērnsons 1880. gadu beigās pievērsās reālismam, Grīgs uzskatīja, ka savas romantiskās dabas apspiešana no viņa puses būtu vājuma un gļēvuma izpausme. Kā jau visi romantiķi, arī Grīgs bija mistiķis. Viņš meklēja skaistumu – skaistumu dabā un skaistumu patiesībā. Par pamatu ņemot savu vācisko, Šūmanisko skološanu un savu skatījumu par to, kā uzgleznot Norvēģijas dabas ainavas savā mūzikā, viņa mistikas paleti veidoja norvēģu tautas mūzikā apslēptā harmonija. Tas veidoja veselu sapņu pasauli, kurā viņš mēģināja rast norvēģu identitāti. Viņš apgalvoja, ka starp viņa radīto mūzikas harmoniju un norvēģu tautas mūzikas tradīciju pastāv mistiska saikne. Tumšajās norvēģu tautas mūzikas dzelmēs viņš “netīšām” atklāja neatklātas harmonisku iespēju bagātības. Grīgam izdevās radīt pilnīgi jaunu, harmonisku perspektīvu, kas ļoti ilgi bija unikāla uz Eiropas mūzikas skatuves un uz kuras jau vēlāk Debisī un Bartoka balstīja savus darbus.
Mūzikas loma sabiedrībā
Grīgs cieši ticēja mūzikas nozīmīgajai lomai sabiedrībā. Dažādos notikumos viņš rīkoja bezmaksas koncertus strādniekiem un nabadzīgiem cilvēkiem, un pēc viena šāda koncerta viņš rakstīja: “Šis vakars iemieso manas jaunības sapni: tieši tāpat kā Senajā Grieķijā – mākslai ir jāaizsniedz ikviens, īpaši tāpēc ka… tā runā no sirds uz sirdi. […] lai māksla pieder visiem cilvēkiem!”. Grīgs bija pārliecināts, ka mākslā nav augstākas vai zemākas klases, un tāpēc māksla varētu ietekmēt sabiedrību izglītojošā veidā.
Lai arī Grīgs aizstāvēja savu aicinājumu būt romantiķim, viņš turpināja interesēties par tā laika attīstības tendencēm un baidījās palikt ārpusē: “Es neteiktu, ka man būtu bail no Dzīves vai Nāves, bet ir kāda lieta, no kuras es baidos: pamanīt, ka es palieku vecs… ka jauni cilvēki dodas piedzīvojumos, kuru mērķus es neizprotu. Īsāk sakot, es baidos no varbūtības, ka es nespēšu ieraudzīt īstenus un izcilus garīgos vēstnešus, kas, mums paliekot vecākiem, atvirzās arvien tālāk. Tāpēc man ir instinktīvs dzinulis ieraudzīt visus garīgās pasaules ēnas stūrus, un jo īpaši šodien.”