Viena no lielākajām veiksmēm ir Skandināvijas Universitātes Izdevniecības garlaicīgās septiņstāvu ēkas pārveidošana rotaļīgā, daudzveidīgā pasaulē (Jāns Dīgeruds (Jan Digerud) un Juns Lunnbergs (Jon Lundberg); 1980). Ievērības cienīgi postmodernisma projekti ir arī nelielā Holmia stacijas ēka Oslo priekšpilsētā un dzelzceļa vagonu angārs Lūdālenē (Lodalen). Abu projektu autors ir Ārne Henriksens (Arne Henriksen). Katra no šīm ēkām saņēmusi Norvēģijas augstāko apbalvojumu arhitektūrā – Antona Kristiana Houena (Anton Christian Houen) fonda sertifikātu par izcilu arhitektūras darbu, tādējādi arī postmodernisms ir guvis profesionāļu atzinību.
Postmodernisms radās kā protests pret šķietamo izteiksmības trūkumu modernismā un iedrošināja mūsdienu arhitektus radošiem meklējumiem. Izcilākie arhitekti, piemēram, Lunns (Lund) un Šlotū (Slatto) turpināja veidot dizainu strukturālistiskiem projektiem, 80. gados viņu darbi kļuva dažādāki un izteiksmīgāki. Norvēģijas Centrālās bankas galvenā pārvalde (1986), atrodoties daudzstāvu ēkā Oslo centrā, spēj saglabāt līdzsvaru starp vecajām un jaunajām celtnēm. Sellbergas (Sølvberget) kultūras centrs Stavangerē (Stavanger; 1987) harmoniski papildina apkārtējos koka namus. Sv. Magnusa baznīca (1988) Lillestremā (Lillestrøm) ir būvēta no atsevišķiem elementiem, kas kopā veido lielu, ieapaļu svētnīcu ar kapelu katrā tās pusē. Šī mūsdienīgā ēka, būdama visai savdabīga, tomēr atbilst tradicionālajam priekšstatam par baznīcu.