Aptuveni pirms 1000 gadiem Norvēģijas sīkās karaļvalstiņas tika apvienotas vienotā karalistē, kura drīz pēc tam tika pievērsta kristietībai. Tas pietuvināja Norvēģiju daudz lielākās Eiropas kultūras videi, un vienlaikus strauji attīstījās akmens celtņu būvniecība. Senākā gotikas stila katedrāle Ziemeļvalstīs – Nīdārūsas (Nidaros) katedrāle – atrodas Tronheimā (Trondheim), tā tika uzcelta pie Sv. Ūlava (St. Olav) kapsētas. Visā valstī tika uzceltas daudzas nelielas romānikas stilā celtas akmens baznīcas.
Viegli iegūstamais augstas kvalitātes kokmateriāls attīstījis un uzturējis spēkā no senas pagātnes mantotās būvniecības tradīcijas Norvēģijā. Arī mūsdienās daudzas Norvēģijas interesantākās celtnes ir veidotas no koka, tādējādi liecinot, ka šis materiāls joprojām ir aktuāls norvēģu arhitektu un būvamatnieku darbā.
Viduslaiku sākuma periodā daudzas draudzes visā Ziemeļeiropā cēla koka baznīcas uz zemē ieraktiem pāļiem. Vēlāk šīs būves tika uzlabotas, pārveidotas par mūsdienās tik labi pazīstamajām viduslaiku koka baznīcām (stavkirker). Šobrīd valstī ir 28 labi saglabājušās viduslaiku koka baznīcas, bet pārējā Eiropā praktiski nav sastopama neviena šāda baznīca. Šīs sakrālās celtnes arī veido nozīmīgāko Norvēģijas devumu pasaules arhitektūras vēsturē. Urnes koka baznīca ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Koka arhitektūra, celtniecība no guļbaļķiem un stāvbaļķiem Norvēģijā ir ļoti attīstīta un izplatīta visā teritorijā. Zemnieku viensētās līdzās dzīvojamai mājai bija arī citas lielākas un mazākas saimniecības ēkas, kur katrai bija sava īpaša funkcija. Liela daļa šo ēku ir pārvestas, veidojot brīvdabas muzejus dažādos Norvēģijas rajonos.
Norvēģijai ir gara krasta līnija, kuru aizsargā klinšainas salas un šēras. Viduslaiku periodā visā krasta garumā veidojās zvejnieku kopienas, kas cēla sev vien raksturīgas koka būves. Piemēram, Bryggen piestātni Bergenā veido šauru koka namu rinda gar krastmalu. Šo ēku stils atnāca kopā ar vācu Hanzas Savienības tirgotājiem, kuriem minētā vieta kļuva par vietējās tirdzniecības centru. Dāņu karalis 17. gadsimtā Norvēģijā dibināja vairākas jaunas pilsētas. Divas no tām – Kongsberga (Kongsberg) un Rērūsa (Røros) tika izveidotas, lai attīstītu derīgo izrakteņu ieguvi. Kongsbergā uzcēla greznu baznīcu baroka stilā, bet Rērūsā atrodas burvīgas, lēzeniem kārniņu jumtiem klātas koka ēkas. Gan Rērūsas centrs, gan Bryggen piestātne ir iekļautas Pasaules mantojuma sarakstā.
Daudzi nozīmīgi pasaules mēroga arhitektūras virzieni Norvēģiju sasniedza diezgan vēlu. Lai gan moderno arhitektūras stilu ietekme bija ierobežota, daži no tiem tomēr atstājuši savas liecības, piemēram, baroka iespaidotā Barony Rosendal, no kuras paveras skats uz Kvinnhēras (Kvinnherad) fjordu un rokoko stilā celtā koka savrupmāja Bergenā, kas arī ir pazīstama ar nosaukumu Damsgora (Damsgård).
1814. gadā Norvēģija izstājās no savienības ar Dāniju, un Oslo (tajā laikā - Kristiānija) kļuva par valsts galvaspilsētu. Arhitekts Kristians H. Grošs (Christian H. Grosch) projektēja mūsdienās visvecākās Oslo Universitātes ēku kompleksu, Oslo Fondu biržu, bijušo Norvēģijas Centrālās bankas ēku un daudzas citas Oslo ēkas, kā arī gandrīz 70 baznīcas visā valsts teritorijā – 19. gadsimta vidū reizē ar rūpniecības attīstību notika ievērojams iedzīvotāju skaita pieaugums, jo īpaši Oslo.
20. gadsimta sākumā, norvēģu arhitekti, gūstot iedvesmu tā laika populārajos virzienos pasaulē, veidoja īpatnēju nacionālo arhitektūru. Kad 1904. gadā nodega Olesunnas (Ålesund) pilsēta, tā tika ātri uzcelta no jauna līdz tam Norvēģijā maz zināmajā jūgendstilā (Art Nouveau).
Īpaši auglīgs periods norvēģu arhitektūrā bija 1930. gadi, kad tajā dominēja funkcionālisms, taču patiesi starptautisku atzinību norvēģu arhitekti ir guvuši tikai pēdējos gadu desmitos.