Šobrīd minētā biedrība uztur astoņas viduslaiku koka baznīcas. Vēl četras atrodas brīvdabas muzejos.
Tradicionālās guļbūvju konstrukciju sienas darina, tēstus baļķus sastiprinot horizontāli. Viduslaiku koka baznīcu celtniecības tehnoloģija paredz karkasu veidot no vertikāliem baļķiem. Arī pārējās konstrukcijas tiek veidotas no vertikāliem dēļiem.
Agrīnajās stāvkonstrukcijās baļķi tika ierakti tieši zemē, kā rezultātā tie sāka no lejas uz augšu pūt. Sekoja uzlabojumi – celtnieki izveidoja pamatu vai apmali no horizontāliem baļķiem, kas tika novietoti uz akmens pamatnes. Visi vertikālie elementi (arī lielie baļķi, saukti par mastiem) tika ievietoti speciālās gropēs uz apmales. Vienai sienai izmantoja 2–4 baļķus. Katra 8–9 metrus augstā baļķa augšgals tika piestiprināts pie paceltas apmales, izmantojot taisnleņķa stiprinājuma metodi (“ceļa locītava”) un Sv. Andreja krustus. Lieli sienu fragmenti tika salikti uz zemes un tad kā vienoti elementi uzstādīti uz taisnleņķa pamatu apmales, tādējādi veidojot kubisko dimensiju iekšējo telpu.
Ir vairāku veidu koka baznīcas. Vienkāršākajās ir tikai joms un neliela altārtelpa. Jumts balstās tieši uz sienām. Dažās baznīcās vidū ir augsts masts, kas tur jumta smaili un nostiprina sienas. Lielāko un sarežģītāko baznīcu centrā atrodas telpa uz paaugstinājuma, kuru balsta atsevišķi baļķi un ieskauj zemāka līmeņa lukta. Koka ieejas parasti ir krāšņi dekorētas ar sarežģītiem kokgriezumiem.