Fēna skolotājam Ārnem Koršmū (Arne Korsmo) bija liela sākotnēja ietekme uz viņu. Sava ceļojuma uz Maroku (1952–1953) laikā Fēns sastapās ar elementāro arhitektūru, kas noteica visu viņa turpmāko attīstību. Gadu vēlāk Parīzē viņš strādāja pie nozīmīgā franču arhitekta Žana Pruvē (Jean Prouve) un mācījās pie viņa, kā arī uzsūca visu iespējamo no Lekorbizjē darbiem. Šāda starptautiska pieredze ļāva viņam apgūt sava laika sarežģītākos arhitektūras virzienus ar tiem raksturīgo nesarežģīto un populāro celtniecības veidu.
Fēns un viņa kolēģis Geirs Grungs (Geir Grung) kļuva pazīstami plašākai sabiedrībai 1955. gadā ar savu Ēkernas (Økern) veco ļaužu pansionātu Oslo. Trīs gadus vēlāk Fēns un Grungs kopā ar septiņiem citiem jauniem arhitektiem un Ārni Koršmū dibināja PAGON (“Progresīvo arhitektu grupa Oslo Norvēģijā”) un sāka cīnīties par mūsdienīgas arhitektūras vietu pilsētbūvniecībā.
34 gadu vecumā Fēns guva starptautisku atzinību, veidojot dizainu Norvēģijas paviljonam 1958. gada Pasaules Izstādē Briselē. 1960. gados viņš radīja divus darbus, kas joprojām ir viņa karjeras virsotnes: Ziemeļvalstu paviljons Venēcijas biennālē un Hēdmarkas (Hedmark) muzejs Hāmarā (Hamar) Norvēģijā. Muzejs varētu tikt uzskatīts arī par viņa lielāko sasniegumu. Tas iezīmēja viņa novēršanos no tīrā modernisma un tuvināšanos paša radītajai personiskākajai arhitektūrai.
Laikā no 1971. līdz 1977. gadam Fēns izstrādāja savu Skodālenes (Skådalen) kurlo skolas projektu, kurš tika realizēts, skolas daudzās ēkas diskrēti izvietojot uz Oslo ziemeļpuses lēzenās Holmenkollosenas (Holmenkollåsen) nogāzes. Pēdējos gados Fēns ir projektējis virkni augstu novērtētu muzeju Norvēģijā: Norvēģijas Ledāju muzeju (1991) Fjērlannē (Fjærland), Aukrusta centru (1996) Alvdālā (Alvdal), Īvara Osena (Ivar Aasen) Centru (2000) Erstā (Ørsta) un Norvēģijas Foto muzeju (2001) Hortenā (Horten).
Fēns ir projektējis arī daudz ievērojamu privātmāju, to skaitā “Villa Busk”, kas drīz pēc tās pabeigšanas 1990. gadā Bamblē (Bamble) Norvēģijā oficiāli kļuva par arhitektūras pieminekli. Viņš ir pazīstams arī kā ļoti oriģinālu izstāžu dizaineris, piemēram, viduslaiku baznīcu mākslas izstāde 1972. gadā, vai kāda cita ar nosaukumu “Ķīniešu zaldātu izstāde”, kas eksponēja antīkus terakotas priekšmetus. Daži viņa novatoriskākie darbi tika radīti arhitektūras konkursiem, no kuriem daudzos viņš arī uzvarēja. Diemžēl tikai nedaudzi no viņa apbalvojumus guvušajiem projektiem ir šobrīd aplūkojami dzīvē.
Savu augstāko starptautisko atzinību arhitekts saņēma 1997. gadā, kad viņam piešķīra Pritzker Arhitektūras balvu un Heinrich Tessenow Zelta medaļu. Viņa konceptuālais talants ir apvienots ar izcilām zīmētāja dotībām un spēju izpausties unikālā un poētiskā veidā. Viņš bija Oslo Arhitektūras skolas profesors no 1975. līdz 1995. gadam un ir Norvēģijas, Somijas, Skotu, Britu un Amerikas Arhitektūras asociāciju un institūtu goda loceklis, kā arī karalisko akadēmiju Kopenhāgenā un Zviedrijā goda loceklis. 1993. gadā viņš saņēma Francijas Arhitektūras akadēmijas Zelta medaļu, un 2001. gadā viņš pirmais saņēma Grosch medaļu - šis apbalvojums tika radīts, lai godinātu Norvēģijas nācijas veidošanas procesā novatoriskākos arhitektus. Sverre Fēns ir iecelts arī par Norvēģijas Karaliskā Sv. Ūlava (St. Olav) Ordeņa komandieri.
Sverres Fēna pēdējais darbs – Norvēģijas Arhitektūras muzejs – savas durvis vērs Oslo, 2007. gada pavasarī. Muzejs atradīsies klasiska stila bankas ēkā, kas celta 1830. gadā un ir tikusi pārbūvēta, iekļaujot atsevišķu izstāžu paviljona piebūvi.