Līdz 1921. gadam norvēģu bērniem bija atļauts skatīties visas filmas. Nepastāvēja tāds jēdziens kā “bērnu filmas”, un filmu demonstrēšanai nebija ierobežojumu. Ap 1910. gadu sabiedrībā sākās kurnēšana par to, ka kinofilmas nelabvēlīgi ietekmē skatītājus. Pirmie likumdošanas akti par kino darbību tika pieņemti 1913. gadā. 1913.–1921. gadā vēl netika noteikti nekādi skatītāju vecuma ierobežojumi, tas nozīmēja, ka filmas vai nu drīkstēja demonstrēt visiem, vai arī tās aizliedza. Tādējādi tika aizliegtas daudzas filmas, kaut arī pieaugušo auditorijai tās nevarēja būt kaitīgas. 1921. gadā tika noteikts vecuma ierobežojums: skatītāji, kas jaunāki par 16 gadiem, nedrīkstēja skatīties atsevišķas filmas, kopš 1954. gada stājās spēkā sīkāks sadalījums – 7, 12 un 16 gadi.
Mākslas filma “Ti gutter og en gjente” (“Desmit zēni un meitene”; 1944), kuras režisors ir teātra mākslinieks Aleksejs Zaitovs (Alexej Zaitzow), tiek uzskatīta par pirmo īsto norvēģu bērnu filmu, kaut gan jau agrāk vairāki ekranizējumi bija domāti bērnu auditorijai. Filmas galvenajās lomās darbojās bērni, un tā stāstīja par draudzību. Otrā pasaules kara laikā uzņemto norvēģu kinodarbu vidū, kad uz ekrāna valdīja nepolitisks farss, šī filma šķita kā gaismas saliņa.
Laikā no 1944. līdz 1980. gadam norvēģu filmu veidotāji uzņēma 26 bērnu filmas. Periods no 1955. līdz 1965. gadam bija nozīmīgs ar to, ka tika pieņemti lēmumi, kas stimulēja filmu uzņemšanu, proti, finansiālā atbalsta mehānisms tika piesaistīts pārdoto biļešu skaitam. Ērika Hīda (Eric Heed) “Toya” (1956) un turpmākās filmas bija pirmie seriāli norvēģu bērniem. 1959. gadā pēc desmit gadus ilgā leļļu filmu uzņemšanas perioda Īvu Kaprīnu (Ivo Caprino) izlaida uz ekrāna filmu “Ugler i mosen” (“Palaidnības briest”), kas aizkustināja gan lielo, gan mazo skatītāju sirdis. 1982.–1988. gadā bērnu filmas netika uzņemtas, taču 1981. gadā tika ekranizēti bērnības atmiņu stāsti, piemēram, Lailas Mikelsenas (Laila Mikkelsen) “Liten Ida” (“Mazā Ida”; 1981), Lases Glomma (Lasse Glomm) “Zeppelin” (1981) un Vībekes Lekebergas (Vibeke Løkkeberg) “Løperjenten” (“Izsūtāmā meitene”, 1981). Minētās filmas kontrastēja ar asā sižeta amerikāņu bērnu filmām, kuras tobrīd bija ļoti populāras, un kinokritiķi diskutēja par to, vai norvēģu ekranizējumi patiesībā var tikt klasificēti kā bērnu filmas.
Norvēģu filmu skaita samazināšanās 80. gados ietekmēja arī bērnu filmu ražošanu, bet līdz ar 90. gadu sākumu kino industrija “uzņēma apgriezienus”. Bērita Nēsheima (Berit Nesheim) realizēja trīs ekranizējumus, kuros stāstīts par jaunietēm, kas atrodas uz pieaugušo dzīves sliekšņa: “Frida – med hjertet i hånden” (“Frīda – ar atvērtu sirdi”; 1991), “Høyere enn himmelen” (“Augstāk par debesīm”; 1993) un “Søndagsengler” (“Svētdienas otra puse”; 1996), kura tika nominēta Oskara balvai labākās ārzemju filmas kategorijā. Tūrunas Līanas (Torunn Lian) skumjā “Bare skyer beveger stjernene” (“Tikai mākoņi virza zvaigznes”, 1998) saņēmusi vairākas starptautiskas balvas. Tajā pašā laikā norvēģu filmu veidotāji aktīvi darbojās animācijas un īsfilmu laukā.
Sākot ar 2000. gadu bērnu filmu ražošana Norvēģijā ir kļuvusi komercializētāka. Bērnu filmu skaits ir ievērojami audzis. Norvēģijas Filmu fonda izveide un jaunu atbalsta programmu ieviešana ir daļa no pārmaiņām, virzoties uz ģimenes segmentu kā galveno mērķauditoriju. No 2000. līdz 2006. gadam ir uzņemtas 17 bērnu filmas, dažas no kurām ir veidotas pēc literāru vai citu avotu stāstu motīviem. Arī Norvēģijas bērnu filmu mārketings ir kļuvis daudz profesionālāks. Režisora Toruna Līana (Torun Lian) filma Ikke naken (Piena krāsa, 2004) un Elsas Kvammes (Elsa Kvamme) filma Fia og klovnene (Fia un klauni, 2003) ir saņēmusi izcilu kritiku un dažādas balvas slavenos ārvalstu filmu festivālos. Taču pēdējā laikā vērojams, ka bērnu filmu industrija Norvēģijā kļūst arvien vienveidīgāka, pielāgota tirgus prasībām, un tas notiek uz labu, māksliniecisku bērnu filmu, kuru īpašā mērķauditorija būtu bērni, rēķina.
1951. gadā žurnāliste un kino kritiķe Elsa Brita Markusena (Elsa Brita Marcussen) nodibināja “Norsk Filmsamfunn” – gan filmu apvienību (tās sākotnējā formā), gan specializēto filmu žurnālu. Markusena ieguldīja lielu darbu, lai panāktu kvalitatīvu, bērniem piemērotu kinodarbu radīšanu. Viņa arī viesojās skolās, rādot filmas un stāstot par tām. 1960. gadā valsts iestādes no jauna pievērsās bērnu filmu ražošanai. Valsts izveidoja Bērnu filmu komiteju, un 1970. gadā tika izveidota apakškomiteja, kuras uzdevums bija risināt ārvalstu subsīdiju piešķiršanas, filmu dublēšanas un kataloģizācijas jautājumus. 1975. gadā pirmo reizi tika minēta iespēja radīt pastāvīgu valsts amatu darbam ar bērnu filmām; taču pirmais bērnu filmu konsultants tika iecelts amatā tikai 1987. gadā. Tajā pašā gadā politiķi izlēma noteikt jauniešu filmas par prioritārām, apsverot filmu uzņemšanas finansējuma sadali. Vēl kāds attīstību veicinošs lēmums tika pieņemts 1988. gadā, kad valsts finansējuma daļa, kas balstīta uz pārdoto biļešu skaitu, bērnu filmām tika paaugstināta no 55% līdz 100%. Kultūras ministrija noteica mērķi filmu veidotājiem – uzņemt vismaz 5 bērnu filmas laikā no 1990. līdz 1995. gadam, tādējādi nosakot pamatprioritātes valsts finansētajām filmām. Norvēģu Filmu apvienību federācija saņēma īpašu finansējumu 1992. gadā, lai algotu pastāvīgu bērnu filmu konsultantu. Šobrīd Norvēģijā ir aptuveni 70 bērnu filmu apvienības, kurās darbojas 9000 biedru.
Norvēģijas Filmu institūts ir noteicis prioritātes filmu uzņemšanai, kas būtu domātas bērniem un jauniešiem. Tiek pieliktas visas pūles, lai radītu neaizmirstamas filmas, vienlaikus sniedzot zināšanas un parādot filmas kā mākslas darbus. Institūts aktīvi strādā, lai nodrošinātu ar augstas kvalitātes bērnu filmām skolas, bibliotēkas un citas institūcijas, kā arī privātā tirgus daļu.
Populārs notikums Lillehammerē ir filmu institūta “Amandus” festivāls. Jaunieši var iesniegt savus darbus konkursam par kāroto “Amandus” balvu. Pirmo reizi festivāls notika 1987. gadā, pieteikumiem uz 2006. gada festivālu pārsniedzot 300. Šodien festivāls ir izveidots kā neatkarīgs fonds.
Norvēģijas Filmu institūts jauniešiem ir radījis arī pasākumus Internetā, sākot jau ar www.mzoon.no, mediju seminārs jauniešiem vecumā no 13-19 gadiem. Šeit dalībniekiem ir iespēja mācīties veidot filmas un mūziku, kā arī sacerēt rakstus un apskatus. Lai arī šobrīd šī tīmekļa vietne vairs nav aktīva, rit darbs pie Ziemeļvalstu projekta, veidojot līdzīgu vietni www.dvoted.net, kura tiks atklāta 2006. gadā.
2001. gadā tika izveidota nacionālā programma ar nosaukumu “Kultūras mugursoma”, kuras mērķis ir sniegt pamatskolas vecuma bērniem ieskatu profesionālās kultūras sfērā. Norvēģijas Filmu institūts šajā programmā uzņēmies rūpes par pasākumiem savā jomā, un ik gadu piešķir finansējumu 3 miljonu norvēģu kronu apjomā, lai sekmētu filmu mākslas prezentāciju skolās visā Norvēģijā.