19. gadsimta 50. gados Bjērnstjerne Bjernsons (Bjørnstjerne Bjørnson; 1832–1910) sāka publicēt “Bondefortellinger”(“Zemnieku stāstus”), ienesot norvēģu literatūrā jaunu stāstījuma formu un svaigu skanējumu. Bjernsons ir rakstījis dzeju, stāstus, romānus un lugas. Dramaturga Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) laikabiedrs (sk. “Dramaturģija”) Bjernsons 1903. gadā saņēma Nobela prēmiju “kā cieņas apliecinājumu viņa cildenajai, krāšņajai un virtuozajai dzejai, kas allaž izcēlusies gan ar iedvesmas svaigumu, gan ar tās gara neparasto tīrību.” Bjernsons jau agri iesaistījās kustībā par norvēģu nacionālā teātra dibināšanu.
Otrs norvēģis – Nobela prēmijas laureāts Knuts Hamsuns (Knut Hamsun; 1859–1952) literāro ievērību guva ar romānu “Sult” (“Bads”). Šis autobiogrāfiskais romāns iezīmē neoromantisma virziena sākumu Norvēģijā. 1920. gadā Hamsuns saņēma Nobela prēmiju par romānu “Markens Grøde” (“Zemes svētība”), kas izdots 1917. gadā. Hamsuna darba vadmotīvs ir dziļa nepatika pret civilizāciju un ticība, ka vienīgais cilvēka dzīves piepildījums saistāms ar zemi. Šis primitīvisms un vienlaikus neuzticēšanās visam modernajam vispilnīgāko izpausmi ir guvis tieši “Zemes svētībā”, kas tiek uzskatīts par īstu meistardarbu. Hamsuna agrīno darbu centrā parasti ir kāds dumpinieks, izraidītais, kas agresīvi pretojas civilizācijai. Hamsuna daiļrades vidusposmā agresivitāte atkāpjas, pirmajā vietā izvirzot melanholisku rezignāciju par aizejošo jaunību. Rakstnieka darbi iegājuši norvēģu literatūras klasikas pūrā, Hamsuns vēl joprojām ir viens no visvairāk tulkotajiem norvēģu rakstniekiem. Roberts Fergusons (Robert Ferguson) savā īpaši pozitīvas atsauksmes guvušajā monogrāfijā par Hamsunu “Enigma, The Life of Knut Hamsun” (“Mīkla, Knuta Hamsuna dzīve”, 1987), ir nosaucis klasiķi par vienu no pagājušā gadsimta ievērojamākajiem un izdomas bagātākajiem stila meistariem, apgalvodams, ka šodien faktiski nav neviena Eiropas vai amerikāņu autora, kas nebūtu apzināti vai neapzināti ietekmējies no Hamsuna darbiem. Hamsuns ir sarakstījis pāri par 40 romāniem, vairāki no tiem ieguvuši klasikas statusu.
Sigrijai Unsetei (Sigrid Undset; 1882–1949) Nobela prēmiju piešķīra 1928. gadā par izcilu viduslaiku dzīves atainojumu triloģijā “Kristin Lavransdatter” (“Kristīne Lavransa meita”, 1920–1922), šis darbs kļuvis par pasaules mēroga klasiku. Unsete bija ražīga rakstniece un lieliska stāstniece, kas pratusi apvienot pamatīgas vēstures zināšanas ar izpratni par visu cilvēcisko. Pagājušā gadsimta 30. gados Unsetes grāmatas tika aizliegtas Vācijā, un nacistu invāzijas rezultātā Otrā pasaules kara laikā viņai nācās pamest dzimto Norvēģiju. Rakstniece aizceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, taču turpināja atbalstīt norvēģu pretošanās kustību. Pēc kara viņa atgriezās dzimtenē, kur par nopelniem literatūrā un patriotiskajiem centieniem saņēma Svētā Ūlava ordeni. Unsetes literārais devums ir vairāk nekā 30 darbu, viņas grāmatas ir tulkotas daudzās valodās.