Paplašinoties izglītības iespējām, it īpaši garīdznieku vidū, Norvēģijā radās vēl viena būtiska lirikas forma – reliģiskās himnas. Dzejai bija būtiska nozīme arī norvēģu nacionālās pašapziņas veidošanas procesā 19. gadsimta sākumā. Viens no norvēģu Nobela prēmijas laureātiem literatūrā, Bjernstjerne Bjernsons (Bjørnstjerne Bjørnson; 1832–1910) sarakstīja dzejoli ”Ja vi elsker dette landet” (“Jā, mēs mīlam šo zemi”). Vēlāk šis dzejolis kļuva par Norvēģijas valsts himnu, kas pirmo reizi tika atskaņota Norvēģijas Konstitūcijas dienā, 1864. gada 17. maijā Kristiānijā (Oslo).
20. gadsimta priekšvakarā visievērojamākais novators norvēģu lirisko dzejnieku aprindās bija dzejnieks simbolists Sigbjerns Obstfelders (Sigbjørn Obstfelder; 1866–1900). Viņa darbi, izmantojot dzejas tēlu simbolus, pauž izbrīnu par dzīvi. Vienlaikus dzejnieka balss skan dziļi personiski. S. Obstfelders ir viens no pirmajiem agrīnā modernisma pārstāvjiem. Par modernistu tiek uzskatīts arī Rolfs Jākobsens (Rolf Jacobsen; 1907–1994), kura brīvajā pantā sarakstītais debijas krājums ”Jord og Jern” (“Zeme un dzelzs”; 1933) vēl joprojām tiek uzlūkots par progresīvu un netradicionālu. Gan S. Obstfeldera, gan R. Jākobsena darbi ir tulkoti daudzās valodās un ir iekļauti ne vienā vien ārvalstīs izdotā dzejas antoloģijā kā ievērojami Eiropas modernisma paraugi.
Dzejnieki Ūlavs H. Hauge (Olav H. Hauge; 1908–1994) un Pols-Helge Haugens (Paal-Helge Haugen; 1945) guvuši ievērību kā Norvēģijā, tā arī ārzemēs. Ū. Hauges dzejoļi pirmajā brīdī šķiet vienkārši, ar skaidrām atsaucēm uz Homēra darbiem, klasisko Ķīnas un Japānas dzeju, seno skandināvu literatūru un Bībeles tekstiem. Arī Pola-Helges Haugena darbi nereti izteiksmes ziņā ir atturīgi, viņš dažkārt neizmanto pat metaforas. P. Haugena darbos vissīkākā būtne vai lieta var tapt par dzejas tēlu. Arī mūsdienu Norvēģijā dzejas žanrs saglabā popularitāti, un daudzi rakstnieki paspilgtina dzejiskumu, lai vairotu savu darbu muzikalitāti un iedarbību. Šādu autoru vidū ir svarīgi minēt Eldriju Lunnenu (Eldrid Lunden; 1940), Grū Dāli (Gro Dahle, 1962) un Tūru Ulvenu (Tor Ulven; 1953–1995).
1960. gados norvēģu dzejā biežāk parādījās neritmiskas formas, eksperimenti, modernisma tendences. 1970. gadu dzeju raksturoja piesaiste politiskiem un sociāliem jautājumiem, turpretī 1980. gados dzeja ieguva vairāk estētisku kvalitāti. 1990. gados abas šīs tendences tika apzināti sintezētas. Virkne dzejnieku ir pauduši kritisku attieksmi pret iepriekšējo gadu šaurajām nosliecēm, un daudzi dzejnieki ir izvēlējušies apvienot jaunā veidā politisko un estētisko, saturu un formu. Lai gan pārsvarā norvēģu dzeja pauž sajūsmu par realitāti, ir grūti apkopot zem vienota standarta mūsdienu dzejnieku radošo izpausmju stilu un formu lielo daudzveidību.