Tas, ka Norvēģija ieguva neatkarību tikai 1905. gadā, ir būtiski ietekmējis norvēģu mūzikas vēsturi. Piecsimts gadus ilgusī izolētība no Eiropas aristokrātiskās un buržuāziskās kultūras tradīciju vadošajiem strāvojumiem nozīmē, ka Norvēģijas ieguldījums renesanses un baroka mūzikā ir nenozīmīgs.
Tomēr E. Grīgam ir bijuši daži nozīmīgi priekšgājēji. 19. gadsimta vidū Halfdans Hjerulfs (Halfdan Kjerulf; 1815–1868) ieguva ievērojama klavierskaņdarbu, dziesmu un kora mūzikas komponista slavu, un tajā pašā laikā arī virtuozais norvēģu vijoļnieks Ūle Bulls (Ole Bull; 1810–1880) guva pasakainus panākumus Eiropā un ASV. Šīs abas personības lika pamatus mūsdienu norvēģu klasiskās mūzikas attīstībai, un šodien tie ir vadošie vārdi Bergenas Starptautiskajā mūzikas festivālā, tostarp tā norises vietās Edvarda Grīga muzejā un Ūles Bulla mājās Līseijenā. (Lysøen).
Mūsdienu norvēģu klasiskās mūzikas vides paraugi ir Oslo Filharmonijas orķestris, Bergenas Filharmonijas orķestris, Norvēģijas Kamerorķestris, pianists Leifs Ūve Annsnēss (Leif Ove Andsnes), čellists Trulss Merks (Truls Mørk) un soprano dziedātāja Solveiga Kringelborna (Solveig Kringelborn).
Arī laika posmā starp E. Grīga un Ū. Bulla slavas dienām un mūsdienu izcilniekiem mūzikā ir bijuši daži pasaules mēroga solisti, piemēram, soprāns Hjirstena Flagstade (Kirsten Flagstad; 1895–1962). Par šodienas starptautiski atzītiem solistiem, ansambļiem un orķestriem Norvēģijai pienākas pateikties dažādiem mūziku veicinošiem pasākumiem, kas Norvēģijā tika veikti kopš 1970. gadiem – vispārējās mūzikas izglītības sistēmas izveide, vēlāk dažādu mūzikas festivālu skaita pieaugums un koncertzāļu izbūve visās Norvēģijas lielākajās pilsētās. Nākamais lielākais projekts mūzikas jomā ir jaunas operas ēkas būvniecība Oslo, kur Norvēģijas Nacionālā opera pārcelsies 2008. gada rudenī.
Līdz pat šodienai norvēģu komponisti ir saglabājuši Edvarda Grīga mantojumu. Pēc Grīga nāves izcilākais norvēģu kompnists ir bijis Kristians Sinnings (Christian Sinding; 1856–1941), kura mūzikā bija jūtama izteikta romantisma ietekme. Vēlāk kontinenta atonālajām mūzikas tendencēm nonākot arī līdz Norvēģijai, tomēr ievērojama komponistu grupa turpināja savos skaņdarbos izmantot E. Grīga tonālos un nacionālā romantisma elementus. Viņu vidū minami Dāvids Munrads Juhansens (David Monrad Johansen; 1888–1974), Ludvigs Irgenss Jensens (Ludvig Irgens Jensen; 1894–1969), Haralls Sēveruds (Harald Sæverud; 1897–1992), Klauss Ege (Klaus Egge; 1906–1979), Gairs Tvaits (Geirr Tveitt; 1908–1981), Eistains Sommerfelts (Øistein Sommerfeldt; 1919–1994) un Juhans Kvandāls (Johan Kvandal; 1919–1999). Viens no mūsdienu komponistiem, kas varbūt visciešāk saistīts ar šo tradīciju, ir Rangnars Sēderlinds (Ragnar Söderlind; 1945).