Otrā pasaules kara iespaidi tikai īsu brīdi ietekmēja jauno, politikā orientēto norvēģu gleznotāju darbus, un drīz pēc kara viņi pievienojās daudzās valstīs dominējošajam abstraktās, nemetaforiskās glezniecības vilnim. Pēckara paaudze izmantoja izteiksmes līdzekļus, kas pilnībā atbrīvoti no jebkādiem ierobežojumiem, ko nelietīgi bija lietojuši nacisti un fašisti. Lai gan norvēģu publika izrādīja spēcīgu nepatiku pret abstrakto ekspresionismu, 20. gadsimta 50. gados tam sāka pievērsties tādi jaunie mākslinieki kā Ludvigs Aikoss (Ludvig Eikaas; 1920), Jākobs Vaidemanns (Jakob Weidemann; 1923), Knuts Rumūrs (Knut Rumohr; 1916), Tūre Hērambs (Tore Heramb; 1916), Gunvora Advokāta (Gunnvor Advocaat; 1912–1997), Anna Ēva Bergmane (Anna Eva Bergmann; 1909–1987), Finns Kristensens (Finn Christensen); 1920), Ingera Sitera (Inger Sitter; 1929) un Lāšs Tillers (Lars Tiller; 1924–1994) Pēc 1960. gada Ūlavs Stremme (Olav Strømme) kopa ekspresionismu izteikti abstraktā stilā un Gunnars S. Gunnešens (Gunnar S. Gundersen; 1921–1983) izmantoja savdabīgu simbolu valodu strikti ģeometrisku likumību ietvaros. Villija Storna (Willy Storn; 1936) spilgtās, organiskās abstrakcijas, kas sakņojās 30. gadu sirreālismā, pieder pie tā laika oriģinālākajiem darbiem.