Gleznotājs Ludvigs Kaštens (Ludvig Karsten; 1876–1926) mākslas kritiķiem bija pazīstams kā vēlīnais impresionists, ar izteiktu franču glezniecības ietekmi, kas turklāt iedvesmojies no Edvarda Munka darbiem. 1909. gadā vairāki norvēģu gleznotāji mācījās pie Anrī Matisa (Henri Matisse). No viņiem visievērojamākais bija Henriks Sērensens (Henrik Sørensen; 1882–1962), kurš sava skolotāja stilu interpretēja individuāli, kā arī Šans Haibergs (Jean Heiberg; 1884–1976), kurš, tieši pretēji, mēģināja izkopt akadēmiskāku stilu. A. Matisa jaunie studenti bija Vērenšolda nacionālās atmodas turpinātāji pretstatā agrākajiem Matisa skolniekiem, piemēram, L. Kaštenam, kurš strādāja Kristiana Kroga (Christian Krohg) iedibināto tradīciju garā. Šī šķelšanās kļuva izteikti redzama, kad Oslo tika atklāta lielā 1914. gada izstāde, kuru rīkoja par godu valsts neatkarības simtgadei. Pats Kristians Krogs izvēlējās gleznas šai izstādei, mudinot mākslinieku grupu, kurā dominēja A. Matisa skolnieki, norobežoties no oficiālajiem sarīkojumiem un sarīkot pašiem savu izstādi ar nosaukumu “Paviljons 14”.
Pirmo norvēģu abstraktās mākslas darbu uzgleznojis Turvalls Hellesens (Thorvald Hellesen; 1888 – 1937), kurš Otrā pasaules kara laikā attīstīja dekoratīvu, abstraktu stilu Fernāna Ležē (Fernand Léger) iespaidā. Citu F. Ležē studentu vidū 1920. gados jāmin Šarlote Vankele (Charlotte Wankel; 1888 – 1969), Rangnhilla Korbē (Ragnhild Kaarbø) (1889 – 1949) un Rangnhilla Kaisere (Ragnhild Keyser; 1889 – 1943). Ap gadsimtu miju panākumus glezniecībā guva arī Aksels Rēvolls (Axel Revold; 1887-1962), Pērs Krogs (Per Krogh; 1889-1965), Alfs Rolfsens (Alf Rolfsen; 1895-1979) un Aksels Valdemārs Juhannesens (Aksel Waldemar Johannesen; 1880–1922), humānists, kurš gleznojis darbaļaužu šķiru un dzīves pabērnus. Juhannesena darbi guva atzinību tikai pēc viņa pāragrās nāves, un šo gleznotāju nereti dēvē “zudušo mākslinieku”.
Lielākajai daļai šīs paaudzes gleznotāju pēc spraigām studijām Parīzē mainījās attieksme pret dzīvi un mākslu. Viņus vairs neapmierināja koncentrēšanās uz glezniecību tikai mākslas dēļ un viņi pauda dziļu nepatiku pret jebkāda veida paviršībām kā mākslas, tā dzīves saturā. Turklāt viņi, tāpat kā to priekšteči, jutās atbildīgi sabiedrības priekšā. Tā rezultātā atdzima interese par apjomīgiem sienu gleznojumiem, kas pamatojās pārliecībā, ka glezniecībai ir īpaša misija sabiedrībā, un labākais veids, kā to realizēt, ir apgleznot sabiedriskas ēkas. Divu gadu desmitu laikā tika apgleznotas sienas vai tika atjaunoti vecie gleznojumi pārsteidzoši daudzās baznīcās, skolās un citās sabiedriskās celtnēs, lielākajā daļā no tām al fresco tehnikā. Kā piemēru var minēt Aksela Rēvolla fresku Bergenas biržas ēkā (1918–1923), Pēra Kroga sienu gleznojumus Oslo jūrskolā (1921–1924) un Alfa Rolfsena gleznojumu Oslo Jaunajā krematorijā (1932-1937). Tika plānots darināt sienu gleznojumus arī Oslo rātsnamā, taču Rolfsens šo darbu pabeidza tikai pēc Otrā pasaules kara.
Ar sirreālismu norvēģu gleznotājus iepazīstināja Vilhelms Bjerke Pētešens (Vilhelm Bjerke-Petersen) un pēc 1935. gada sirreālisti kļuva aktīvāki. Ūlavs Stremme (Olav Strømme; 1909–1978) un Aleksandrs Šulcs (Alexander Schultz; 1901–1981) savos darbos attēloja dvēseles zemapziņas dzīvi, krāsās un formās paužot vīzijas par dabu, seksualitāti, sapņiem. Kaijs Fjells (Kai Fjell’; 1907–1989) gleznoja asociatīvas erotiskas un pastorālas tēmas, Ārne Ēkelanns (Arne Ekeland; 1908–1994) pievērsās sociāli psiholoģiskiem motīviem, atklājot seksualitātes un šķiru sabiedrības attiecības; Haralda Kīles (Harald Kihle; 1905–1997) gleznas pauda romantiķa reakciju pret industrializāciju un urbanizāciju; Angnese Jorta (Agnes Hiorth; 1899–1984) interpretēja ainavas un portretus jaunu tendenču iespaidā; un Ērlings Engers (Erling Engers; 1899–1990), akcentējot ainavu kā primāro tēlu, satīriskā manierē atainoja dzīvi laukos.