Tā kā mākslinieks dzīvoja ārzemēs, viņa darbi uzreiz neguva lielu atzinību. Arī par viņa tehnikām interese neradās uzreiz. Krāsainās grafikas aizsācēja slava pienākas Nikulaijam Astrupam (Nikolai Astrup), savukārt Juhans Nūrhāgens (Johan Nordhagen) ieguldījumu norvēģu grafikas attīstībā deva, mācot jaunos māksliniekus Karaliskajā mākslas un amatniecības akadēmijā (1899). 20. gadsimta pirmajā pusē pazīstamākie norvēģu grafiķi bija Rolfs Nešs (Rolf Nesch; 1893–1975) un sāmu mākslinieks Juns Samio (John Samio; 1902–1938). Nešs ieguva starptautisku atzinību ar oriģinālo metāla grafikas tehniku, bet Samio strādāja galvenokārt ksilogrāfijā.
20. gadsimta 50. un 60. gados Sigurs Vinge (Sigurd Vinge) pievērsās vācu ekspresionismam, pārņemot Rolfa Neša tehnikas. Vinge strādāja galvenokārt ofortā, eksperimentējot ar gaišo un tumšo krāsu kontrastu. Raksturīga 50. gadu iezīme bija pievēršanās ainavu un portretu atainojumam ksilogrāfijā un litogrāfijā. Neviens vien talantīgs mākslinieks sekoja Parīzē atklātās Stenlija Heitera (Stanley Hayter) internacionālās studijas “Atelier 17” stilam, kam bija raksturīgs dažādu krāsu klājums uz vienas plates. Reidars Rudjurs (Reidar Rudjord) un Anne Breivīka (Anne Breivik) pēc Parīzes studijas parauga 1965. gadā Oslo nodibināja darbnīcu “Atelier Nord”.
70. gados parādījās daudz jaunu tehniku, tostarp serigrāfija. Gravīra atdzima gan figuratīvajā, gan ainavu žanrā. Šis laika periods bieži tiek saukts par grafikas zelta laikmetu, jo par minēto mākslas veidu parādījās pastiprināta interese gan mākslinieku aprindās, gan pārējā sabiedrībā. Tika dibinātas daudzas jaunas studijas un mākslinieku apvienības. Pēdējo gadu ievērojamāko mākslinieku skaitā minami Bjērns Villijs Mortensens (Bjørn Willy Mortensen; 1941–1993), Pērs Kleiva (Per Kleiva; 1933) un Annešs Hjērs (Anders Kjær; 1940).