Jākobs Munks (Jacob Munch; 1776–1839) bija ievērojams empīriskais portretu gleznotājs un strādāja precīzā, korektā stilā. Vadošais starp nākamās portretistu paaudzes gleznotājiem bija Matiass Stoltenbergs (Matthias Stoltenberg; 1799–1871), kura darbos vērojamas maigākas bīdermeijera stila iezīmes.
Pēc tam, kad 1850. gados parādījās fotomāksla, portretistiem nācās meklēt darbu citur. Toties turpmākajos gadu desmitos popularitāti ieguva ainavu glezniecība. Pēc Norvēģijas atdalīšanās no Dānijas valsts ekonomika bija ļoti vāja, kas kavēja attīstīt jebkāda veida infrastruktūras, lai reāli atbalstītu mākslu. Jaunajā Oslo Universitātē mākslas zinātnes nemācīja, turklāt arī karaliskās aizbildniecības trūkums mākslai un Stūrtinga 1821. gada lēmums likvidēt aristokrātiju vēl vairāk samazināja norvēģu mākslinieku jau tā ierobežotās iespējas, liekot tiem doties darba meklējumos uz ārzemēm. Tādēļ norvēģu glezniecības saknes var atrast Drēzdenē, vācu romantisma centrā. Norvēģu gleznotājs Juhans Kristians Dāls (Johan Christian Dahl; 1788–1857), kas līdz ar citiem darbojās šajā vidē, pa reizei atgriezās, lai iemūžinātu gleznās Rietumnorvēģijas ainavas, kas pēc tam kļuva par Norvēģijas būtības simbolu. Dāla darbi piešķīra Norvēģijas ainavām māksliniecisku formu un pirmo reizi iezīmēja Norvēģijas vietu glezniecībā.
Tikko atgūtā Norvēģijas netkarība no Dānijas aktualizēja arī nacionālās identitātes tēmu, un 1830.–1840. gados mākslinieki un inteliģences pārstāvji apzināti mēģināja definēt, kas ir raksturīgs norvēģiem. Šajā laikā visievērojamākā loma vispārējās norvēģu kultūras apziņas celšanā bija pirmajai Mākslas biedrībai (ko 1836. gadā dibināja J. K. Dāls). Šai biedrībai bija ievērojama loma arī norvēģu mākslas tirgus izveidē.