Tajā pašā laikā Jenss Juhannesens (Jens Johannessen; 1934) atdalījās no modernistiem, vairāk attīstot dekoratīvi lietišķo mākslu.
Spēcīgie 50.– 60. gadu amerikāņu popārta impulsi sasniedza arī Norvēģiju, iedvesmojot norvēģu māksliniekus atspoguļot dzīves negācijas un pretrunas. Mākslinieki sāka demonstrēt savu viedokli par tādām tēmām kā Vjetnamas karš un t.s. trešās pasaules valstu attīstība, kā arī pauda attieksmi pret pašu valstī notiekošo, piemēram: referendumu par iestāšanos ES 1972. gadā. Jaunās tendences īpaši jūtamas Pēra Klaivas (Per Kleiva; 1933) un Anneša Hjēra (Anders Kjær; 1940) darbos. Ārne Malmedāls (Arne Malmedal; 1937) un Hjells Pārs-Īvešens (Kjell Pahr-Iversen; 1937) turpināja attīstīt abstrakto stilu, turpretī citi mākslinieki vairāk strādāja priekšmetiskās izteiksmes virzienā. Franss Vīdebergs (Frans Wiedeberg; 1934) atgriezās pie 19. gadsimta romantisma, savā cilvēka un Visuma interpretācijā izmantojot simbolu valodu, bet Karls Ēriks Harrs (Karl Erik Harr; 1940) gleznoja Ziemeļnorvēģijas jūras ainavas.
Ods Nerdrums (Odd Nerdrum; 1944) konsekventi atdzīvināja baroka laika stila elementus. Agrīnajos darbos mākslinieks uzdeva atklātus jautājumus par mūsdienu sabiedrību, lai gan pēc 1958. gada viņš aizvien vairāk koncentrējās uz sava īpatnējā stila izkopšanu, gūstot starptautiska mēroga ievērību, it īpaši ASV.
80. gados norvēģu mākslinieki vairs neietekmējās no kāda atsevišķa strāvojuma, šai desmitgadei raksturīga arvien jaunu glezniecības formu un tehniku dažādība. Šajā laika posmā attīstījās arī multimediju un instalāciju māksla. 80. gadu ievērojamāko mākslinieku vidū jāmin norvēģu postmodernisma pārstāvis Bjērns Ransve (Bjørn Ransve; 1944); tradicionālā izteiksmes veida gleznotāji Hjells Torrisets (Kjell Torriset; 1950), Īda Lorentsena (Ida Lorentzen; 1951) un Ulfs Nilsens (Ulf Nilsen; 1950); grāmatu ilustratori Hjells Ēriks Killi Ulsens (Kjell Erik Killi Olsen; 1952), Hokuns Gulvogs (Håkon Gulvåg; 1959), Bjerga Hūlene (Bjørg Holene; 1947) un Terēse Nūrtveta (Therese Nortvedt; 1953), kuru darbos atklājas sirreālisma iezīmes; gleznotājs Leonards Rikards (Leonard Richard; 1945), kura darbi pamatojas uz bērnības atmiņām, kas savijušās abstraktā gleznojumā; kā arī ekspresionisma pārstāvis Bjērns Karlsens (Bjørn Carlsen; 1945).
Norvēģijas ainavas vēl joprojām ir iedvesmas avots daudziem māksliniekiem, lai gan 80. un 90. gados gleznotāji vairāk nekā viņu priekšgājēji strādāja abstrakcionisma un ekspresionisma stilā. Raupjākas un skarbākas ainavas, tēlojot pirmatnējas kalnu aprises, ir gleznojuši Ūlavs Kristofers Jensens (Olav Christopher Jensen; 1945), Anne Katrīne Dolvena (Anne Katrine Dolven; 1953), Ernulfs Opdāls (Ørnulf Opdahl; 1944), Bjērns Sigurs Tufta (Bjørn Sigurd Tufta; 1956), Hovars Vīkhāgens (Håvard Vikhagen; 1952), Ūlavs Kristofers Jensens (Olav Christopher Jenssen; 1954) un Annešs Hjērs (Anders Kjær). Tomēr 90. gadu beigās tradicionālā glezniecība vairs nespēlē tādu pašu lomu kā agrāk, jo mazinās nozīme tam, kas attēlots uz audekla, un svarīgāks ir tas, kas notiek tam apkārt. Būtiska loma ir arī kontekstam, kādā glezna tiek izstādīta. Tādējādi fiziskais ietvars sevī nes arī teoriju un ideoloģiju, bet tas, kādā tehnikā glezna ir darināta, tagad ir mazsvarīgi iepretī tam, kādu ietekmi šī glezna atstāj uz apkārtējo vidi.