Norvēģija pēc 1814. gada

1813. gadā kaujā pie Leipcigas Napoleons cieta graujošu sakāvi. Šajā kaujā viens no viņa pretiniekiem bija Zviedrijas Karaliste. Zviedrija, kura nesen bija zaudējusi Somiju, kas atradās austrumos, tagad vēlējās iegūt Norvēģiju kā drošības garantu uz rietumu robežas. Tādēļ Zviedrijas sabiedrotie bija apsolījuši, ka tā varēs iegūt Norvēģiju kā kara trofeju. Lasît vairâk

Turpmākajos gados pēc 1814. gada notikumiem jaundibinātā valsts atkal cīnījās par savu pastāvēšanu. Norvēģiju skāra tās vēsturē vissmagākā ekonomiskā depresija. Lasît vairâk

Risinājās kvēlas debates par Norvēģijas turpmāko pārvaldes formu. Tautas nobalsošana parādīja, ka vairākums dod priekšroku monarhijai, nevis republikai. Lasît vairâk

Norvēģijas paziņojumam par neitralitāti nebija lielas nozīmes. 1940. gada 9. aprīlī Vācijas karaspēks uzbruka Norvēģijai. Pēc saspringtām kaujām, kas ilga divus mēnešus, un, neskatoties uz Lielbritānijas un Francijas militāro palīdzību, Norvēģijai nebija citas izejas kā vien padoties. Lasît vairâk

Pēc Norvēģijas atbrīvošanas valdīja vispārēja vienprātība, ka prioritārajai jomai jābūt valsts atjaunošanai. Vēlēšanās 1945. gadā visvairāk balsu ieguva Strādnieku partija, kas izveidoja valdību ar Aināru Gerhardsenu (Einar Gerhardsen) priekšgalā. Lasît vairâk