Sabiedroto uzvarai pie Leipcigas sekoja diplomātiskais spiediens Kopenhāgenā un bruņots uzbrukums dubultmonarhijai no Holšteinas. 1814. gada janvārī Dānijas karalis Fredriks VI (Fredrik VI) padevās, pārtrauca sakarus ar Napoleonu un nodeva Norvēģiju saviem pretiniekiem zviedriem. Tā beidzās 434 gadus ilgusī Norvēģijas savienība ar Dāniju.
Dānijas līgumam ar pretiniekiem bija politiski aspekti, kas bija būtiski Norvēģijai. Līguma nosacījumi stingri paredzēja, ka Norvēģijai atkal jāieņem tās vieta neatkarīgu valstu vidū, savienībā ar Zviedriju. Sekoja Zviedrijas karaļa Kārļa XIII (Carl XIII) paziņojums, ka Norvēģijai jāatgūst neatkarīgas valsts statuss, ar pašai savu brīvu konstitūciju, tautas pārstāvniecību, pašai savu valdību un tiesībām iekasēt nodokļus.
Norvēģi bija visai atturīgi pret izredzēm stāties jaunā savienībā. Tajā laikā Norvēģiju pārvaldīja Dānijas karaļa brāļadēls, princis Kristians Frederiks. Saskaņā ar vienošanos ar savu tēvoci, viņš gatavoja norvēģu sacelšanos, lai kavētu zviedrus pārņemt varu, un, domājams, arī lai atjaunotu un nostiprinātu Dānijas un Norvēģijas savienību.
Valdnieka iniciatīvas rezultātā tika sasaukta sapulce, kuras mērķis bija pieņemt konstitūciju. Sapulce notika Aidsvollā, kādus 70 km uz ziemeļiem no Oslo, un 1814. gada 17. maijā tās dalībnieki formāli pieņēma Norvēģijas konstitūciju, ieceļot Kristianu Frederiku par Norvēģijas karali. 17. maiju arī šodien svin kā Norvēģijas valsts svētkus.
Tomēr Napoleona kara uzvarētāji nevēlējās pieļaut atkāpes no līguma nosacījumiem. Zviedri izdarīja diplomātisku spiedienu, un, kad tas nelīdzēja, uzsāka bruņotu akciju, kuras laikā profesionāls karaspēks ātri vien pakļāva norvēģus. Augustā Mosā, uz dienvidiem no Oslo tika parakstīts līgums, kas noteica, ka Zviedrija akceptē Aidsvollā pieņemto Norvēģijas konstitūciju, izdarot tajā nepieciešamos labojumus attiecībā uz abu karalistu savienību. 1814. gada 10. oktobrī karalis Kristians Frederiks atteicās no varas un atstāja valsti. Norvēģija bija iestājusies vēl vienā savienībā.