1905. gada 18. novembrī Storting iecēla Dānijas princi Karlu (Carl) par Norvēģijas karali. Princis Karls bija precējies ar princesi Modu (Maud), Lielbritānijas karaļa Eduarda VII (Edward VII) meitu, un viņiem bija dēls. Jaunā karaliskā ģimene ieradās Norvēģijā 25. novembrī. Princis Karls pieņēma vārdu Hokons VII (Haakon VII), un Stūrtingā deva svinīgo zvērestu ievērot Norvēģijas konstitūciju.
Laikā, kad izjuka savienība ar Zviedriju, Norvēģija piedzīvoja ekonomisko augšupeju. IKP bija pieaudzis par 55 %, t. i., vidēji par 4 % gadā. Iedzīvotāju skaits strauji auga, uzlabojās nodarbinātības līmenis. Tas bija industriālās revolūcijas otrās fāzes rezultāts, jo Norvēģijā izmantoja lēto hidroelektroenerģiju un valstī ieplūda ārvalstu kapitāla investīcijas. Attīstījās elektroķīmijas un elektrometalurģijas nozares, tirgū parādījās jauni produkti. Tika dibināti lieli koncerni, kā, piemēram, “Norsk Hydro”, un radās jauni rūpnieciskie centri. Ekonomiskais uzplaukums turpinājās līdz 2. pasaules kara sākumam.
Strādnieku kustība Norvēģijā sākās pirms izjuka savienība ar Zviedriju. 1872. gadā izveidoja pirmās arodbiedrības un 1887. gadā nodibināja Strādnieku partiju. 1898. gadā vispārējas vēlēšanu tiesības ieguva vīrieši, bet 1913. gadā – sievietes.
1903. gada vēlēšanās Strādnieku partija ieguva četrus mandātus. 1912. gadā par viņiem nobalsoja 26 % elektorāta un Stūrtingā iekļuva 23 šīs partijas pārstāvji. Tādējādi Strādnieku partija kļuva par otru lielāko partiju parlamentā tūlīt pēc Liberālās partijas.
Pirmie industrializācijas gadi atnesa tikai nelielas izmaiņas valsts sociālajā struktūrā. Vēl 1910. gadā 42 % darbaspēka bija nodarbināti lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. 1920. gadā to bija 37 %. Mūsdienās šis rādītājs ir sarucis līdz 3,7 %
Pēc savienības izjukšanas Norvēģijai vajadzēja izveidot Ārlietu ministriju un atvērt vēstniecības un konsulātus. Iespējamie resursi šim nolūkam bija ārkārtīgi ierobežoti. Kristiana Mikelsena (Christian Michelsen) valdības 1905. gadā izstrādātajās ārpolitikas vadlīnijās bija uzsvērts, ka Norvēģijai jāatturas no dalības aliansēs, kas varētu valsti ievilkt karos. Šī neitralitātes politika guva plašu atbalstu tautā. Tomēr Norvēģija aktīvi piedalījās starptautisko arbitrāžas līgumu veicināšanas procesā.
2. pasaules kara laikā Norvēģija saglabāja neitralitāti, taču norvēģu tirdzniecības flote cieta smagus zaudējumus zemūdeņu karadarbības un jūras mīnu dēļ. Dzīvību zaudēja aptuveni 2000 jūrnieku. Tomēr karš atnesa ievērojamu peļņu, ļaujot norvēģiem atpirkt lielos uzņēmumus, kas bija nonākuši ārzemnieku īpašumā (Borregaard, Spitsbergenas ogļu laukus (Svālbardā) u.c.). 1920. gadā, pēc kara atrisinot teritoriālos strīdus, Norvēģija paturēja savā pārvaldījumā Svālbardu.
1918. gada vispārējās vēlēšanās Liberālā partija zaudēja vairākuma pozīciju parlamentā. Pēc tam līdz pat 1945. gadam neviena partija nespēja iegūt balsu vairākumu Stūrtingā. 1928. gadā Strādnieku partija izveidoja savu pirmo valdību. Tā noturējās tikai 19 dienas, un pēc tam to gāza nesociālistu vairākums.
20. gadsimta 20. gados sākās ekonomikaslejupslīde, kas skāra arī Norvēģiju. Valdības īstenotā valūtas politika problēmas vēl vairāk saasināja. Tirdzniecība un kuģniecība cieta smagus zaudējumus. Bankrotēja virkne banku. Kronas kurss sāka kristies, un katastrofāli trūka ārvalstu valūtas. Samazinājās valsts ieņēmumi, un tas smagi skāra daudzas pašvaldības. Līdz šim, pateicoties 1920. gada arbitrāžai, augstā darba alga tika samazināta, izsaucot kvēlus protestus strādnieku vidū, kurus tajā laikā spēcīgi ietekmēja revolucionāri uzskati. Līdz pat 2. pasaules kara sākumam valdīja liels bezdarbs.
Tomēr 1932. gadā sākās jauns ekonomiskās augšupejas posms, kā rezultātā krasi uzlabojās Norvēģijas maksājumu bilance. No 1935. līdz 1939. gadam nacionālais ienākums palielinājās par vairāk nekā 1,400 miljoniem Norvēģijas kronu, kas Norvēģijai tajā laikā bija ievērojama summa.
1920. gadā Norvēģija iestājās Tautu savienībā, tādējādi atsakoties no līdz tam īstenotās izolācijas politikas. Kara laikā uzsāktā Ziemeļvalstu sadarbība turpinājās Tautu savienības ietvaros, kur Ziemeļvalstis pauda gatavību atbalstīt miera uzturēšanas pasākumus, pašām neiesaistoties militārās sankcijās. Sākoties 2. pasaules karam, Tautu savienības prezidents bija norvēģu Stūrtinga prezidents Karls Joakims Hambrū (Carl Joachim Hambro).
Nenovēršamā kara draudi 20. gadsimta 30. gadu beigās Norvēģijas politisko debašu priekšplānā izvirzīja aizsardzības jautājumus. Līdz tam sociālisti bija stingri iebilduši pret līdzekļu piešķiršanu aizsardzības jomai, un daļēji šo viņu viedokli atbalstīja arī liberāļi. Vēl viens iemesls sociālistu skepsei attiecībā uz aizsardzības jomu bija tas, ka 20. gadsimta 30. gadu sākumā Norvēģijas Aizsardzības ministrs Zemnieku partijas veidotajā valdībā bija Vidkuns Kvislings (Vidkun Quisling), kurš vēlāk kļuva par nacionālsociālistu. 1936. gadā valdību vēlreiz veidoja Strādnieku partija, kurai bija Zemnieku partijas atbalsts parlamentā. Par premjerministru kļuva Juhans Nīgordsvolls (Johan Nygårdsvold). Piešķīrumi aizsardzības jomai tika palielināti, tomēr tas bija novēlots solis, lai patiesi varētu ietekmēt Norvēģijas militāro spēku. 1939. gadā, sākoties 2. pasaules karam, Norvēģija atkal pasludināja neitralitāti.