Tai vairs nebija kopīgs tirgus ar Dāniju, un Lielbritānijas tirgus norvēģu kokmateriāliem bija slēgts. Raktuves un kokzāģētavas zaudēja ārzemju pircējus. Daudzi pārtikušās vidusšķiras pilsoņi Norvēģijas dienvidaustrumos bankrotēja. Krīze bija smaga un ilgstoša.
Pēc 1830. gada Norvēģijā iestājās ekonomiskās augšupejas periods, kura laikā valsts beidzot ieguva brīvāku tirdzniecību un muitas noteikumus. Tirdzniecības tiesības tika paplašinātas un muitas tarifi tika orientēti uz brīvo tirdzniecību. Arī citās jomās Norvēģija pamazām pievienojās Eiropas vispārējām attīstības tendencēm. 1854. gadā uzbūvēja pirmo dzelceļa līniju starp Oslo un Aidsvollu. Tika uzstādītas telegrāfa līnijas. Lauksaimniecībā tika ieviestas jaunas saimniekošanas metodes.
19. gadsimta 40.gados Norvēģijā tika likti pamati modernajai rūpniecībai, uzbūvējot pirmās tekstilfabrikas un mašīnbūves cehus. Laikā no 1850. līdz 1880. gadam ievērojami palielinājās Norvēģijas tirdzniecības flote.
Ekonomiskajai attīstībai sekoja pastiprinātas šķiru nesaskaņas. Pieņēmās spēkā prasības pēc demokrātiskām reformām.
Pamazām auga pretrunas Stūrtingā (Storting) starp vadošo valsts amatpersonu pārstāvjiem, kas kalpoja valsts pārvaldes interesēm, un zemnieku un radikāļu pārstāvjiem. Jau 1833. gadā zemniekiem parlamentā bija vairākums. Pirmais mēģinājums izveidot partejisku organizāciju 1859. gadā bija nesekmīgs, bet pēc desmit gadiem tika izvedots pirmais liberālais bloks. 1884. gadā tika izveidota pirmā politiskā partija Norvēģijā, radikālā Liberālā partija. Dažus mēnešus vēlāk tika izveidota tās politiskā līdzgaitniece, Konservatīvā partija.
Savienībā ar Zviedriju drīz vien kļuva jūtams pret zviedru monarhiju vērstais aizvainojums, kura viens no būtiskākajiem cēloņiem bija tas, ka ārpolitika visā pilnībā tika īstenota tikai un vienīgi no Stokholmas. Jau 1827. gadā Storting iesniedza karalim prasību ļaut Norvēģijas premjerministram piedalīties diplomātiskajos pasākumos. Tika iesniegti arī citi priekšlikumi, kas veicinātu Norvēģijas līdztiesību savienībā, piemēram, ļaut izmantot Norvēģijas tirdzniecības flotei pašai savu karogu.
Tomēr visbūtiskākā cīņa pret zviedru monarhiju saistās ar parlamentārisma, konstitucionālā principa ieviešanu, kas noteica, ka valdība var īstenot varu tikai ar visas tautas vēlētu pārstāvju sapulces atbalstu. Lai nostiprinātu šo nosacījumu ar likumu, 1874., 1879. un 1880. gadā Storting pieņēma grozījumus Konstitūcijā, kas ļāva karaļa ministriem piedalīties Storting sēdēs. Katru reizi karalis atteicās akceptēt šo priekšlikumu.
Tad tika izvirzīts jautājums: vai tiešām nepieciešams gan karaļa, gan arī Storting akcepts, lai pieņemtu grozījumus Konstitūcijā. Valdības un Konservatīvās partijas pārstāvji atzina, ka tas ir nepieciešams. Turpretī Liberālā partija pieņēma lēmumu virzīt šo jautājumu, uzsākot impīčmenta procedūru. Pēc vēlēšanu kampaņas 1882. gadā Liberālās partijas pārstāvji ieguva 82 vietas Stūrtingā, kamēr Konservatīvā partija - 32. Tika ierosināts neuzticības balsojums premjerministra Selmera (Selmera) valdībai, un 1884. gadā tai bija daļēji jāatkāpjas, galvenokārt tādēļ, ka tā bija ieteikusi karalim neakceptēt grozījumus konstitūcijā. Kad kādu laiku pie varas bija bijusi pagaidu konservātīvo valdība, karalis neredzēja cita risinājuma, kā vien aicināt Liberālās partijas līderi Juhanu Sverdrupu (Johan Sverdrup) kļūt par premjerministru. Parlamentārisms Norvēģijā beidzot svinēja uzvaru.
Tuvojoties gadsimta beigām, pieauga domstarpības jautājumā par savienību. Zviedrijas prasība paturēt sev savienības ārlietu ministra posteni un Norvēģijas prasība ļaut tai atvērt pašai savas diplomātiskās pārstāvniecības radīja sīvas nesaskaņas. Zviedru karaspēks kavēja norvēģus sasniegt to vēlmes. Turpretī norvēģi izmantoja gadsimta pēdējos gadus, lai izveidotu paši savus militāros spēkus.
Beigu beigās tieši jautājums par diplomātiskajām pārstāvniecībām izraisīja galīgo konfliktu starp abām valstīm. 1905. gada 11. martā tika izveidota premjerministra Mikelsena (Michelsen) valdība, lai virzītu šo jautājumu kā Norvēģijas vienpusēju iniciatīvu. 7. jūnijā valdība nodeva visu varu Stūrtingam. Tomēr parlaments lūdza valdību pagaidām turpināt darbu saskaņā ar konstitūciju un spēkā esošo likumdošanu "veicot nepieciešamās izmaiņas, saistībā ar faktu, ka karalis vairs nerīkojas Norvēģijas vārdā, tādējādi izbeidzot Norvēģijas un Zviedrijas savienību, ko pārvalda viens monarhs."
Zviedrija prasīja uzsākt sarunas par savienības šķiršanas apstākļiem, kā arī tautas nobalsošanu, lai noskaidrotu, vai visa nācija piekrīt šādam solim. Tautas nobalsošana notika 1905. gada augustā. 368,392 norvēģi balsoja par savienības izbeigšanu, un tikai 184 balsoja pret.
Tālākās sarunas ar Zviedriju notika augustā un septembrī Karlstādē, un tās veiksmīgi noslēdzās, pusēm parakstot līgumu par miermīlīgu savienības šķiršanu.