Viņi ieradās kā iebrucēji un laupītāji, iedvešot šausmas piekrastēs, kur viņi bieži piestāja, taču vikingi bija arī tirgotāji un pārvaldītāji. Viņi dibināja pilsētas, piemēram, Dublinu, un kolonijas, piemēram, Normandiju Francijā. Laikā no 879. līdz 920. gadam vikingi kolonizēja Islandi, kas savukārt veidoja pamatu Grenlades kolonizācijai.
986. gadā norvēģis Airiks Turvallsons (Eirik Thorvaldsson), pazīstams kā Ēriks Sarkanmatis, izpētīja un kolonizēja Grenlandes dienvidrietumu daļu. Viņa dēls, Laivs Airiksons (Leiv Eiriksson), bija pirmais eiropietis, kas spēris kāju uz Ziemeļamerikas zemes un pirmais norvēģu izcelsmes pētnieks, kas tagad ieguvis vispasaules ievērību.
Laiva Ariksona dzimšanas vieta un laiks nav precīzi zināmi, taču uzskata, ka viņš uzauga Grenlandē. Sāgā par Ēriku Sarkanmati stāstīts, ka 999. gadā viņš devies ar kuģi uz Norvēģiju, kādu laiku kalpojis karalim Ūlavam Trigvasonam (Olav Trygvasson), bet pēc gada aizsūtīts atpakaļ uz Grenlandi, lai nestu kristietību tās iedzīvotājiem.
Par tālāko notikumu gaitu pastāv divi pieņēmumi. Saskaņā ar vienu no tiem 1000. gadā Airiksona kuģis ceļā uz Grenlandi, vēja dzīts, novirzījies no kursa, un pilnīgi nejauši nonācis pie Amerikas ziemeļrietumu krastiem, tādējādi Kolumbu apsteidzot par gandrīz 500 gadiem. Taču saskaņā ar Grenlandes sāgu, ko visumā uzskata par ticamu, Airiksona atklājums nebija tikai nejaušība. Šajā sāgā teikts, ka viņš sagatavojis kuģi ekspedīcijai un devies uz rietumiem, lai mēģinātu rast apstiprinājumu islandiešu tirgotāja Bjārni Herjulfsona (Bjarni Herjulfsson) apgalvojumiem. 986. gadā Herjulfsona kuģis, spēcīgas straumes dzīts, stipri novirzījās no kursa starp Islandi un Grenlandi, un Hjerulfsons bija tālu rietumos pamanījis kalnainu, mežiem apaugušu zemi. Lai gan Herjulfsons droši vien bija pirmais eiropietis, kas redzējis Ziemeļamerikas kontinentu, viņš tomēr nekad neizkāpa tā krastos. Runas par iespējamiem neatklātiem krastiem un pastāvīgā vajadzība pēc apstrādājamas zemes iedrošināja Laivu Airiksonu nopirkt Bjārni kuģi un doties ceļā jaunu teritoriju meklējumos.
Šķiet, ka viņš devās pa Bjārni maršrutu, tikai pretējā virzienā, pa ceļam piestājot trīs vietās. Pirmo no tām viņš nosauca par Hellulanni jeb Plakano akmeņu zemi; mūsdienās uzskata, ka tā bijusi Labradora. Otrā bija Marklanne jeb Mežu zeme, iespējams, Ņūfaundlenda. Par trešās atrašanās vietu, kuru nosauca par Vinalnni, zinātnieki nav vienisprātis, taču iespējams, ka tā atradusies tik tālu uz ziemeļiem kā ziemeļu Ņūfaundlenda, vai tik tālu uz dienvidiem kā Koda rags vai pat vēl tālāk.
Nākamajā, 1001. gadā, atceļā uz Grenlandi Airiksons un viņa vīri pārlaida ziemu Vinlannē, vietā, ko viņi nodēvēja par Laifsbudiru.
Nākamajā ceļojumā uz jaunatklātajām zemēm bija lemts doties Airiksona brālim, Turvallam (Thorvald), jo Laivs Airiksons vairs nekad tur neatgriezās. Turpmākie mēģinājumi kolonizēt Vinlanni bija nesekmīgi spēcīgo nesaskaņu dēļ, kas pastāvēja starp vikingu ieceļotājiem un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem.
Lai gan daudzi vēl joprojām par Jaunās pasaules atklājēju uzskata Kristoforu Kolumbu (Christopher Columbus), Airiksona tiesības uz šo titulu tika oficiāli apstiprinātas 1964. gadā ASV, kad prezidents Lindons B. Džonsons (Lyndon B. Johnson) Kongresa vienprātīgi atbalstīts, pasludināja 9. oktobri par "Laifa Ēriksona dienu (“Leif Ericson Day"), pieminot pirmā eiropieša ierašanos Ziemeļamerikā.