Kāds tur brīnums, ka, apstrādājot savus mazos lauciņus, viņi pacēla acis pret apvārsni: pret jūru, kas ne vien spēja dot tiem vairāk pārtikas, bet arī aizvest tos uz bagātākām zemēm, kur daudz labvēlīgāki klimata apstākļi.
Jau aizvēsturiskos laikos norvēģi noteikti ir bijuši drosmīgi pētnieki, taču vēsture par viņiem klusē. Nav nekādu ziņu par atklājumiem, kas izdarīti līdz rakstītās vēstures laikiem, un pat pēc tam, kad ļaudis sāka aprakstīt savus ceļojumus, ir tikai skopas ziņas par viņu pirmajiem drosmīgajiem soļiem nezināmajā.
Viduslaikos baznīca – vienīgā reālā, vienojošā vara Eiropā pēc Romas impērijas krišanas – necentās veicināt dēku un izziņas garu. Pasaules ģeogrāfiskā koncepcija bija stingri balstīta uz Bībeles aprakstiem. Baznīca izturējās noraidoši pret atklājumiem, kas varētu apgāzt pieņemtos uzskatus vai likt apšaubīt mūžsenās doktrīnas. Taču Norvēģijā, kur nebija kristietības, ļaudis ilgojās pēc zemes. Starp stāvajiem kalniem un neskaitāmiem ezeriem un fjordiem apstrādājamas zemes bija maz. Lai gan piekrastes kuģniecība šai jūrnieku tautai bija ikdienišķa lieta, bez kuģiem, kas piemēroti kuģošanai atklātā jūrā, nebija iespējams doties jaunu zemju meklējumos. Šo problēmu atrisināja, būvējot garus kuģus. Šie ātrie, graciozie kuģi ar augsto priekšgalu bija aprīkoti gan ar airiem, gan burām. Turklāt tie bija būvēti plati un ar plakanu dibenu, tādēļ tos varēja viegli izvilkt gan jūras, gan upju krastā, ļaujot to apkalpei doties tālu zemes iekšienē. Tādējādi ap m.ē. 800. gadu vikingi devās ārpus dzimtajiem fjordiem zemes, laupījuma, un, bez šaubām arī piedzīvojumu un slavas meklējumos. Vikingi bija viena no retajām tautām viduslaiku pasaulē, kas uzdrošinājās doties ārpus savas apdzīvotās teritorijas.