Fritjofs Nansens bija zinātnieks, valstsvīrs un Nobela Miera prēmijas laureāts. Viņa ieguldījums humānajā darbā pēc Otrā Pasaules kara glāba dzīvību daudziem tūkstošiem cilvēku. Tomēr viņš pats sevi uzskatīja vispirmām kārtām par pētnieku un zinātnieku. Šajā lomā viņš juta vislielāko gandarījumu.
Nansens piedzima ģimenē, no kuras nāca izcili tautas kalpu pārstāvji. Hanss Nansens (Hans Nansen), radinieks pa tēva līniju, – Kopenhāgenas mērs uz vienu termiņu – bija devies pētnieciskās ekspedīcijās Baltajā jūrā. Arī jaunais Nansens, to pašu dziņu – izdibināt nezināmo– iedvesmots, būdams tikai 26 gadus vecs nolēma doties ekspedīcijā, lai šķērsotu Grenlandes polāro ledāju.
1888. gadā viņš uzsāka savu ekspedīciju sešu vīru sastāvā. Tā sastapās ar pavisam naidīgu vidi. Pēc tam, kad ekspedīcija atstāja savu drošo kuģi, pagāja veselas divpadsmit dienas līdz komandai izdevās spert kāju uz cietzemes. Vīri paveica ilgo un grūto ceļojumu pāri ledājam, septembrī sasniedzot Grenlandes rietumu krastu. Bīstamā ceļojuma laikā Nansens un viņa vīri rūpīgi pierakstīja metereoloģiskos apstākļus un vāca cita veida zinātnisko informāciju.
Visi seši atgriezās Norvēģijā, kur tiem tauta uzgavilēja. Taču Nansenu neapmierināja dusēšana uz lauriem. Viņa agrākie novērojumi bija radījuši pārliecību, ka no Sibīrijas uz Ziemeļpolu, un no turienes tālāk uz Grenlandi no austrumiem uz rietumiem plūst spēcīga straume.
Apņēmies pierādīt savas teorijas patiesumu, Nansens deva norādījumus, kā jābūvē kuģis, kas būtu pietiekami stiprs, lai izturētu ledus spiedienu. Saskaņā ar plānu bija paredzēts ar šo kuģi doties uz austrumiem cauri Ziemeļrietumu pārejai uz Jaunsibīrijas salām, līdz tas iesaltu ledū. Komanda paliktu uz kuģa, kamēr tas ar ledu dreifētu rietumu virzienā uz Ziemeļpolu un jūras šaurumiem starp Svālbardu un Grenlandi.
1893. gada jūnijā ekspedīcija devās ceļā no Kristiānijas (tagadējās Oslo), apgādājušies ar pārtiku pieciem un degvielu astoņiem gadiem. Kuģis "Fram" devās uz austrumiem gar Sibīrijas ziemeļu piekrasti. Apmēram 100 jūdzes pirms Jaunsibīrijas salām Nansens mainīja kursu, pavēršot kuģi uz ziemeļiem. Līdz 20. septembrim "Fram", atrodoties 79. platuma grādos, bija cieši iesalis ledū. Nansens un viņa vīri gatavojās dreifēt uz rietumiem Grenlandes virzienā.
"Fram" nenokļuva tik tuvu Ziemeļpolam, kā Nansens bija cerējis. Viņš nolēma mēģināt sasniegt Ziemeļpolu, ņemot līdzi vienu no saviem spēcīgākajiem un uzticamākajiem vīriem, Jalmāru Juhansenu (Hjalmar Johansen). Viņu mēģinājums beidzās neveiksmīgi. Apstākļi bija daudz sliktāki, nekā viņi bija cerējuši; nereti viņiem ceļu nosprostoja ledus grēdas vai aizkavēja atklāta ūdens laukumi. Beidzot, sasnieguši ziemeļu 86° 14 ‘’ platuma grādu, viņi nolēma griezties atpakaļ, mēģinot sasniegt Franča Jozefa zemi. Nansens un Juhansens nesasniedza Ziemeļpolu, taču viņi bija tam pietuvojušies tuvāk nekā jebkad kādam tas bija izdevies pirms viņiem.
1897. gada augustā kāds ekspedīcijas kuģis nogādāja Nansenu un Juhansenu Vardē ostā Norvēģijā. Tajā pat dienā, viņiem to nezinot, netālu no Spitsbergenas „Fram" bija atbrīvots no pēdējām ledus sablīvējumu paliekām un nu ar pirmo reizi pēc trīs gadiem iedarbinātu dzinēju devās uz dienvidiem. Nansena teorija bija izrādījusies pareiza. Kuģis bija dzīts pa straumi, par kuru viņš bija apgalvojis, ka tā eksistē. Turklāt ekspedīcijas laikā tika savākta vērtīga informācija par straumēm, vēja virzieniem un temperatūrām, un neapšaubāmi pierādījumi tam, ka Eirāzijas pusē Ziemeļpola tuvumā nav cietzemes, bet gan dziļš, ledus klāts okeāns. “Fram” ceļojums bija ārkārtīgi nozīmīgs jaunajai okeanogrāfijas zinātnei. Nansenam tas iezīmēja jaunu profesionālo pavērsienu. Viņš pievērsās okeanogrāfiskajiem pētījumiem.
Nansena pētniecisko ekspedīciju ziedu laiks bija beidzies. Tomēr viņš vēl joprojām deva ieguldījumu zinātnē, savācot apjomīgu informāciju gan par Norvēģu jūru, gan par Atlantijas okeānu.