Taču 1130. gads bija īpašs arī citu iemeslu dēļ. To uzskata par viduslaiku uzplaukuma perioda sākumu, laikmetu, kad pieauga iedzīvotāju skaits, pieauga baznīcas ietekme un radās un attīstījās draudzes. Tā kā karaļnams un baznīca pakļāva rajonu pēc rajona, pieauga arī valsts vara un ietekme. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka šī procesa rezultātā Norvēģiju pirmo reizi varēja nosaukt par vienotu karalisti.
12. un 13. gadsimtā monarhijas vara pieauga, līdz beidzot uzvarēja gan baznīcu, gan feodāļus. Tradicionālo laicīgo aristokrātiju nomainīja kalpojošā aristokrātija. Šajā laika posmā mainījās zemnieku statuss, no dzimtīpašniekiem viņi kļuva par nomniekiem. Tomēr Norvēģijā zemnieki parasti nomāja zemi mūža lietošanā, tādējādi baudīdami brīvu statusu, kas lielākajā daļā tā laika Eiropas bija retums. Viduslaiku uzplaukuma periodā izzuda arī vikingu laiku vergi.
Šajā laika posmā politiskais smaguma centrs Norvēģijā nobīdījās no dienvidrietumiem uz apvidiem ap Oslo fjordu. 13. gadsimtā, Karaļa Hokona V (Haakon V) valdīšanas laikā par Norvēģijas galvaspilsētu kļuva Oslo. Pirms tam tur bija tikai nenozīmīgs māju puduris Oslo fjorda vistālākajā galā. 1350. gadā, kad Norvēģiju sasniedza mēra epidēmija, domājams, šajā pilsētā nedzīvoja vairāk par 2000 cilvēku. Tolaik Bergenā dzīvoja 7000 un Tronheimā 3000 iedzīvotāju.
Viduslaiku uzplaukuma periodā valsts ieņēmumi bija ārkārtīgi pieticīgi, ja salīdzina ar Eiropas standartiem. Šī laika posma beigās to tik tikko pietika, lai segtu jebkādu karaļnama un valsts administratīvā aparāta paplašināšanu. Pēc briesmīgās mēra epidēmijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi vai pat vienu trešo daļu no tā, kāds tas bija bijis līdz 1350. gadam. Tādēļ karalim un aristokrātijai nācās prasīt ienākumus no zemes un feodālajiem īpašumiem, neņemot vērā nacionālās robežas, tādējādi veicinot politisko apvienību izaugsmi Ziemeļvalstīs.
Laikā no 1319. līdz 1343. gadam Norvēģijai un Zviedrijai bija kopīga monarhija, kas vēlāk izvērsās plašumā, pateicoties laulībām Skandināvijas karaļnamu starpā. Hokons VI (Haakon VI) (1340.-80.) – Zviedrijas karaļa Mangnusa Ēriksona (Magnus Eriksson) un Ingebjergas (Ingebjørg), Hokona V meitas dēls – bija likumīgs Norvēģijas troņa mantinieks. Viņš apprecējās ar Margrēti (Margrete), Dānijas karaļa Valdemāra Aterdāga (Valdemar Atterdag) meitu. Viņu dēls Ūlavs (Olav) pēc Valdemāra nāves 1375. gadā tika iecelts par Dānijas karali. 1380. gadā Ūlavs no tēva mantoja arī Norvēģijas troni, kā rezultātā Norvēģija nonāca savienībā ar Dāniju, kas ilga līdz pat 1814. gadam.
Kristietības sākums
Kristietības ieviešana Norvēģijā bija ilgstošs process, kas, iespējams, ilga divi simti gadus. Tas bija dabīgs iznākums Norvēģijas kontaktiem ar kristīgo Eiropu, tirgojoties un dodoties vikingu sirojumos. Misionāri no Anglijas, Vācijas un Dānijas baznīcām veicināja to, ka vājinājās ticība tradicionālajiem Skandināvu dieviem. Šī tendence sasniedza kulmināciju trīs karaļiem, Hokonam Labajam, Ulafam Trigvasonam (Olaf Trygvasson) un Ulafam Haraldsonam (Olaf Haraldsson) (Ulafam Drosmīgajam) kļūstot par misionāriem. Pēdējais pēc mocekļa nāves kaujā pie Stiklestādes 1030. gadā tika pasludināts par svēto. Baznīca svinēja galīgo uzvaru.
No 11. gadsimta vidus visi pieņemtie likumi, visas dziedātās dziesmas un visi uzceltie pieminekļi bija pierādījums tam, ka kristietība Norvēģijā laidusi dziļas saknes. Neilgi pirms 1100. gada radās pirmās bīskapijas, viena no tām Nīdārūsā, vēlākajā Tronheimā, kas no 1152. gada bija arhibīskapa sēdeklis. Norvēģijas arhibīskaps pildīja arī politiskas funkcijas. 1537. gadā ar karaļa dekrētu Norvēģijā tika ieviesta Reformācija. Tajā laikā valsts atradās Dānijas pakļautībā, un reformāciju ieviesa piespiedu kārtā vienkārši pielietojot dāņu-norvēģu baznīcas rituālus arī Norvēģijā. No 17. gadsimta sākuma luterāņu ticība bija vienīgā ticība Norvēģijā.