Vissenākās liecības cilvēka darbībai tika atrastas kādā kalnā Estfollas rajona dienvidaustrumos, netālu no dienvidu robežas ar Zviedriju. Tajos laikos šis kalns droši vien bija sala jūrā uz dienvidiem no vietas, kur beidzās ledājs.
Lai gan nav vienprātības par to, no kurienes ieradās mūsdienu norvēģu priekšteči, un pa kādu maršrutu viņi devās uz ziemeļiem, var gandrīz droši apgalvot, ka viens no šiem maršrutiem veda caur Estfollu. Turienes apmetnēs atrastās senlietas ir tādas pašas kā senlietas, kas atrastas Zviedrijas dienvidos un Dānijā. Vēl viens maršruts, iespējams, veda no apvidus, ko mūsdienās pazīst kā Ziemeļjūras kontinentu, uz dienvidrietumu Norvēģiju.
Pirmie Norvēģijas iedzīvotāji bija mednieki, kas dzīvoja nelielās apmetnēs. Viņu eksistenci pierāda atrastie krama darbarīki, māla trauki, un, iespējams, visaizraujošāk, klinšu grebumi. Pirmie iedzīvotāju mākslas paraugi ir atrodami visā Norvēģijas teritorijā, tie ir cirsti vai griezti klintīs. Šie grebumi pārsvarā attēlo senču medītos dzīvniekus: ziemeļbriežus, aļņus, briežus, lāčus un zivis. Retāk sastopami, taču ne mazāk iespaidīgi, ir viņu attēlotie cilvēki un kuģi.
Pāreja uz lauksaimniecību Norvēģijā notika aptuveni pirms 5,000 līdz 6,000 gadiem, sākotnēji apvidos ap Oslo fjordu. Bronzas laikmeta (1500. – 500. g.p.m.ē.) arheoloģiskajos atradumos, it īpaši Dienvidnorvēģijā, dominēja zemniecības piederumu atliekas. Tā paša laikmeta atradumi Ziemeļnorvēģijā liecina, ka turienes iedzīvotāji bijuši mednieki. Lielu mednieku apmetņu atliekas, kas atrastas daudzviet Finmarkas novadā tālu ziemeļos, skaidri liecina, ka pastāvējusi sadarbība daudzu indivīdu starpā.
Romiešu laika apbedījumi (0–400. m.ē.) liecina, ka pastāvējuši pamatiedzīvotāju sakari ar civilizācijām dienvidos. Starp atradumiem ir bronzas un stikla priekšmeti, kā arī ieroči. Šajā laikā Ziemeļvalstīs parādījās arī rakstība rūnu rakstu zīmju veidā.
Pārceļojumu laiks no 400–550. m.ē. kontinentālās Eiropas vēsturē bija nemierīgs laiks, un Norvēģijā atrastās senlietas liecina, ka arī šeit valdīja līdzīgi apstākļi. Zemnieku sētas pierobežas apvidos liecina, ka apmetnes bija jau stabili izveidojušās. Ziedputekšņu analīzes rāda, ka piekrastes rajonos uz rietumiem nav bijis mežu. Nemierīgo laiku dēļ ciltis bijušas spiestas veidot aizsargsistēmas, piemēram, cietokšņus, kuru atliekas var redzēt 50 km garā joslā ap Norvēģijas lielākā ezera Mjēsas austrumu krastu.