Daudzas saimniecības epidēmiju skartajos apgabalos bija neapdzīvotas, samazinājās ienākumi. Daži vēsturnieki uzskata, ka lejupslīdes cēloņi bija klimata apstākļu pasliktināšanās, kā arī Hanzas savienības kontrole pār Norvēģijas ekonomiku. Citi domā, ka lejupslīdi veicināja pastāvīgā augsnes noplicināšana.
Ekonomiskajam pagrimumam bija politikas sekas. Dānijas ietekme pieauga un tā kļuva par vadošo ziemeļvalsti. Dāņu un vācu augstmaņi ieguva augstākos valsts amatus. Zeme un bīskapa rezidences nonāca ārzemnieku rokās. Norvēģu aristokrātija piedzīvoja pagrimumu. Norvēģu tautas nacionālā pašapziņa pakāpeniski tika sagrauta.
Kopš 1450. gada savienību ar Dāniju nostiprināja līgums – līgums, kas sākotnēji bija iecerēts, lai nodrošinātu Norvēģijas Karalistes padomes varu pēc tam, kad izvēlēts monarhs, tomēr šis nosacījums nekad netika ievērots. Šim līgumam bija arī jākalpo kā abu karalistu vienlīdzības garantam. Tas tā bija tikai teorētiski, praksē izrādījās citādi.
1536. gadā Norvēģija pārtrauca eksistēt kā neatkarīga karaliste. Tas notika parlamenta sanāksmes laikā Kopenhāgenā, kad karalis Kristians III (Christian III) deva solījumu dāņu augstmaņiem, ka no šī brīža Norvēģija atradīsies dāņu karaļnama pakļautībā, gluži tāpat kā jebkurš cits Dānijas īpašums. Norvēģijas Karalistes padome tika likvidēta, un Norvēģijas baznīca zaudēja pašpārvaldes tiesības. No šī brīža dāņu augstmaņi brīvi varēja pārņemt valsts ierēdņu amatus Norvēģijā, kā arī gūt ienākumus Norvēģijā.
Šī ciešā politiskā saistība ar Dāniju nenovēršami ievilka Norvēģiju karos, ko Dānija bija uzsākusi ar Zviedriju un Baltijas jūras valstīm. Rezultātā Dānijas karalim nācās atdot Norvēģijas teritorijas daļu Zviedrijai; Jemtlandi un Herjedālenu 1645. gadā, Bohūslēni un lēņu muižu Tronheimu – 1658. gadā. Pēdējo tomēr pēc diviem gadiem atdeva Norvēģijai.
Aristokrātijas, garīdzniecības un pilsoņu pārstāvju sapulce Kopenhāgenā 1660. gadā pasludināja Fredriku III (Fredrik III) par troņmantinieku un uzticēja viņam uzdevumu radīt karalistēm jaunu konstitūciju. Tādējādi abas karalistes bija pakļautas absolūtai monarhijas varai, un šis faktors ietekmēja Norvēģijas situāciju visu atlikušo laiku, kad abas valstis bija savienībā. Lai gan Norvēģiju vadīja no Kopenhāgenas, nereti monarhs nebija spējīgs vadīt valsti. Patiesā vara bija valsts amatpersonu rokās. Visumā Norvēģija šajā situācijā bija ieguvēja, jo dažas valsts amatpersonas sāka izprast Norvēģijas viedokli. Augstu stāvošu norvēģu amatpersonu viedoklis par jautājumiem, kas attiecās īpaši uz Norvēģiju, bieži vien tika ņemts vērā.
Šajā absolūtās varas periodā tika formulēta politika, kas noteica, ka ekonomiski Dānija un Norvēģija ir uzskatāma par vienotu veselumu. Tādējādi Dānija ieguva vienreizējas tiesības pārdot graudus dienvidaustrumu Norvēģijā (1737. gadā), savukārt Dānijā ieviesa tādu pašu monopolu attiecībā uz norvēģu dzelzs tirdzniecību. 1662. gadā, kad ieviesa tirdzniecības privilēģijas, visa kokmateriālu tirdzniecība koncentrējās pilsētās, kur iedzīvotājiem bija nodrošinātas ekskluzīvas tiesības pirkt kokmateriālus no zemniekiem un kokzāģētavu īpašniekiem. Tas tika darīts ar mērķi pilsētās radīt pārtikušu vidusšķiru – un tas arī tika panākts.
Ekonomiskās attīstības rezultātā radusies vidusšķira sagatavoja augsni plaukstošajai nacionālajai apziņai, kas kļuva īpaši labi samanāma 18. gadsimtā. Lai gan tas tā notika, pateicoties šīs sociālās šķiras straujajai ekonomiskajai attīstībai, tomēr izšķirošais faktors drīzāk bija augošā pretestība vadoņu centieniem padarīt Kopenhāgenu par abu valstu ekonomisko centru. Norvēģu tirgotāji nespēja konkurēt ar varenajiem dāņu galvaspilsētas tirdzniecības centriem.
18. gadsimta beigās lielāko daļu importēto preču transportēja caur Kopenhāgenu. Dienvidaustrumu Norvēģijas kokmateriālu mazumtirgotāji iesniedza vienotu prasību nodibināt Norvēģijā nacionālo banku, un vienlaikus arī atbalstīja augstākstāvošu ierēdņu prasības Norvēģijā izveidot universitāti. Šīs prasības noraidīja, jo valdība baidījās spert soļus, kas veicinātu Norvēģijas autonomiju, līdz ar to vājinot savienības varenību. Koncepcija par Norvēģijas universitātes un nacionālās bankas izveidi pamazām kļuva par pieaugošās nacionālās apziņas simbolu.
Šī tendence pieauga Napoleona karu laikā no 1807–1814 gadam. Dānija/Norvēģija bija Francijas sabiedrotā, un vēlāk izveidotā blokāde izolēja Norvēģiju gan no Dānijas, gan tirgus. Kuģniecība un kokmateriālu eksports apstājās, un valstī iestājās bads. Tā kā Norvēģiju vairs nevarēja pārvaldīt no Kopenhāgenas, to darīt uzticēja īpaši izveidotai augstākstāvošu ierēdņu valdības komisijai. Karalis Frederiks VI (Frederik VI) negribīgi piekrita prasībām par nacionālās universitātes izveidošanu, kura rezultātā 1811. gadā arī tika nodibināta. Tas viss veidoja fonu 1814. gada notikumiem.