Arī sāgas mazliet izgaismo šo laikmetu. Lai gan tās pierakstītas vēlāk, sāgas balstījās uz nostāstiem, kas mutvārdu formā nodoti no vienas paaudzes otrā. Kopumā tās atklāj, ka vikingu laiki neapšaubāmi bija visaugstākās labklājības periods ziemeļos.
Daudzi zinātnieki par vikingu laiku sākumu uzskata 793. gadu, kad vikingi izlaupīja Lindisfarnas klosteri Anglijas ziemeļaustrumu piekrastē. Dažviet rietumu un dienvidrietumu Eiropā vēl šodien vikingus uzskata par cietsirdīgiem laupītājiem, kas ar uguni un zobenu sēja postu un apjukumu savos upuros. Tas tikai daļēji atbilst patiesībai. Vikingi ieradās arī ar miermīlīgiem nolūkiem tirgoties un dibināt kolonijas. Norvēģu vikingi apmetās Orkneju salās, Šetlendas salās, Hebridu salās, kā arī Menas salā. Par viņu mājām kļuva arī Skotijas un Īrijas ziemeļu apvidi, un Dublinu, ko 840-os gados dibinājuši vikingi, līdz pat 1171. gadam pārvaldīja ziemeļnieki.
Islandē un Grenlandē norvēģu vikingi atklāja neapdzīvotas zemes. Tur tie apmetās un veidoja kopienas. Mūsdienu islandieši ir tiešie vikingu kolonistu pēcteči. Taču Grenlandes skandināvu kopienas nezināmu iemeslu dēļ diemžēl izmira pēc dažiem gadsimtiem.
Savām daudzajām ekspedīcijām vikingi darināja ātrus, viegli vadāmus kuģus. Viņi bija prasmīgi jūrasbraucēji, un kuģoja atklātā jūrā. Šie drosmīgie vīri ar saviem garajiem kuģiem vairākkārt devās uz Ameriku un atpakaļ, un šis varoņdarbs liecina par viņu kuģu lielisko konstrukciju. Sāgās minēts, ka “Dievu Vīna zemi” 1001. gadā atklāja Laifs Ēriksons (Leif Eriksson) , taču mūsdienu zinātnieki pastāv uz to, ka citi vikingi bija sasnieguši Ameriku jau pirms viņa. Vikingu laiki sasniedza kulminācijas punktu 1066. gadā, kad norvēģu karalis Haralls Bargais un viņa vīri tika sakauti kaujā pie Stamfordas tilta Anglijā.
Norvēģijas apvienošana
Novadi, kas vēlāk kļuva par Norvēģiju, līdz pat 8. g.s. nebija vienoti. Tomēr jau agrāk bija bijuši mēģinājumi tos apvienot. Rezultātā tika izveidoti divi kopienu pamatveidi: sapulces, jeb tingi, kas bija organizēti ap centrālo Alltingu, un sīkas karalistes.
Tam droši vien bija vairāki iemesli. Viens no svarīgākajiem bija zemnieku vajadzība pēc miera un kontinuitātes, it sevišķi piekrastes rajonos. Viņiem nepārtraukti nācās saskarties ar laupītāju uzbrukumiem un mājās atgriezošos vikingu plosīšanos. Piekrastes rajonos koncentrējās lielas bagātības salaupītu un ietirgotu mantu veidā. Mazo valstiņu karaļi droši sēdēja savos “troņos”, jo, laulājoties savā starpā izveidojušās radniecības saites padarīja tos par cieši saistītu grupu, kam piederēja ievērojama vara.
Šajā procesā galvenā loma bija Vīkenas (apvidi ap Oslo fjordu) mazajiem karaļiem. Viņi pakļāva rajonu pēc rajona, un viņu varenība pakāpeniski auga. Pēc kaujas pie Hafrsfjorda netālu no Stāvangeres, domājams, ka tā notika 872. gadā, karalis Haralls Skaistmatis nostiprināja savas pozīcijas kā lielu teritoriju valdnieks. Tomēr šis apvienošanas process turpinājās vēl vairākus gadu desmitus, izraisot sīvas cīņas karojošo norvēģu vadoņu vidū, kā arī starp norvēģiem un citām ziemeļu tautām. Domājams, ka līdz 1060. gadam apvienošanas process tika pabeigts.