Padomē karalis ir atbildīgs par vispārēju valdības kontroli pār Baznīcu. Kultūras un baznīcas lietu ministrijai ir administratīvā atbildība, Stūrtings ir atbildīgs par likumdošanu saistībā ar Baznīcas jautājumiem un tās budžetu. Visus bīskapus un diakonus ieceļ valdība. Augstākā Baznīcas institūcija ir Ģenerālā Sinode.
Līdz Reformācijai Norvēģija bija Romas katoļu zeme, taču 1537. gadā ar Karalisko dekrētu tika pieņemts protestantisms un dibināta Norvēģijas Baznīca. 1700. gados Norvēģijas Baznīca nonāca pietisma ietekmē, kas ir neatkarīgi orientēta, no Vācijas ienākusi luterānisma atmodas kustība, kas uzsver saiknes starp ticību un rīcību nozīmi. Pietisti pielika daudz pūļu, lai kristietisko ticību un ētiku iekļautu katra cilvēka dzīvē, piemēram, ieviešot iesvētīšanas ceremoniju (1736) un tautskolas (1739). Šajā periodā norvēģu pietisti izrādīja lielu interesi par misionāru darbību, īpaši attiecībā uz Grenlandi un sāmu reģioniem Ziemeļnorvēģijā.
Luteriskā pareizticība bija noteicošā 1600. gadu sākumā, un ilgu laiku neviena cita reliģija, izņemot Norvēģijas Baznīcu, netika pieļauta. Reliģiskā atmoda pāršalca Norvēģiju 1800. gados, kad laju sludinātāji – neordinēti evaņģēlisti bez profesionālas apmācības – sāka sludināt Bībeli bez oficiālo reliģisko apvienību atļaujas. 1842. gadā tika izsludināts laju sludināšanas aizliegums. Pietisti panāca pat vēl stabilākas savas pozīcijas nostiprināšanos ar 1800. gadu evaņģēlisko atmodu un protestēja pret to, ko viņi uztvēra kā ordinēto garīdznieku puspatieso reliģiozitāti. Atšķirībā no Dānijas un Zviedrijas Norvēģija šajā laikā tiek cieši saistīta ar pietismu un spēcīgu laju kustību.
Laju kustības ideāli un tās konservatīvā kristietības interpretācija pakāpeniski sāka iespaidot Norvēģijas garīdzniecību. Norvēģu kristiešu aprindas 1900. gados raksturo saspīlējums starp liberālajām un konservatīvajām nometnēm – galvenokārt attiecībā uz viņu atšķirīgajiem uzskatiem par Bībeles vēsturisko izziņu. Kopš 1980. gadiem Baznīcas jautājumos un teoloģiskajos viedokļos ir radusies vēl lielāka daudzveidība.
Laju sludināšanas legalizēšana bruģēja ceļu dažādām brīvbaznīcām. Lielākā no tām ir Vasarsvētku kustība. Citu lielu brīvbaznīcu vidū ir Brīvā evaņģēliski luteriskā baznīca Norvēģijā un Norvēģijas Baptistu apvienība. Romas katoļu baznīca, kura Norvēģijā tika atjaunota 1850. gados, paplašinās, un tās sekotāju skaits pakāpeniski aug.