1800. gadu beigās un 1900. gadu sākumā Norvēģiju pāršalca ļoti liels emigrācijas vilnis – pārsvarā cilvēki devās uz ASV. Savu augstāko punktu emigrācija sasniedza 1860. gadu vidū, kad vairāk nekā divas trešdaļas dabīgā iedzīvotāju pieauguma jeb 10–15% valsts iedzīvotāju pameta valsti. Emigrācijas līmenis palika augsts līdz pat Otrajam pasaules karam, un tā nebeidzās līdz pat ekonomikas krīzei 1930. gados.
Kopš 1960. gadu beigām Norvēģija ir piedzīvojusi ievērojamu imigrācijas līmeni, iebraucējiem sastādot ap 1% no valsts iedzīvotājiem. Tā kā dzimstības līmenis etnisko norvēģu vidū ir krities, imigrācijas radītais kopīgais iedzīvotāju skaita pieaugums procentuāli ir krietni audzis, sasniedzot 35–40% līmeni.
1960. gados pieauga ieceļotāju skaits no Dienvidnorvēģijas, Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas, tiem parsvarā apmetoties Oslo un tās apkārtnē. 1975. gadā Norvēģijā stājās spēkā oficiāls imigrācijas aizliegums, kas ir spēkā vēl joprojām. Aizliegums neattiecas uz īpašām bēgļu grupām un patvēruma meklētājiem. Šīm grupām, kas visbiežāk nāk no bijušās Dienvidslāvijas, Pakistānas, Vjetnamas, Irānas un Turcijas, ir noteiktas gada kvotas. Noteikts skaits atļauju tiek izsniegts arī ģimeņu atkalapvienošanās nolūkā.