Nacionālā apdrošināšanas programma

1999. gada beigās apmēram 1,1 miljons cilvēku saņēma maksājumus Nacionālās apdrošināšanas ietvaros kā savu galveno ienākumu avotu, tostarp 900 000 vecuma pensionāru. 1999. gadā kopīgais apdrošināšanas programmas izmaksājumu apjoms sasniedza 162 miljardus norvēģu kronu, kas atbilst 13,6% no IKP un aptuveni 34,3% no nacionālā budžeta. Nacionālā apdrošināšanas sistēma tiek finansēta no valsts darbinieku, pašnodarbināto personu un citu apdrošināto pušu līdzdalības maksām, darba devēju maksājumiem un valdības līdzekļiem.

Valsts sociālā sektora pakalpojumi pirmo reizi tika piedāvāti 18. gadsimta sākumā. Līdz tam atbildību par nabadzīgajiem, invalīdiem un veciem cilvēkiem uzņēmās ģimene, baznīca vai atsevišķi pagasti. Sociālo pakalpojumu un nacionālās apdrošināšanas jomu paplašināšanās ir cieši saistītas ar industrializācijas procesu. Rūpniecības attīstība palielināja risku saslimt, gūt traumas, kā arī pastāvīgi draudošā bezdarba dēļ – vājākas ģimenes saites. Tajā pašā laikā industrializācija nodrošināja ekonomisko bāzi sociālajām reformām. 1895. gadā izveidotā Norvēģijas fabriku strādnieku apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem pakāpeniski tika attiecināta arī uz citām profesijām, tad tika ieviests slimību pabalsts, vecuma pabalsts (1936), bezdarba pabalsts (1939), invaliditātes pabalsts (1960) un pabalsts atraitnēm un vientuļajām mātēm (1964). 1967. gadā tie sociālie pabalsti, kas tika ieviesti līdz Otrajam Pasaules karam, tika pievienoti vienotajai Nacionālās apdrošināšanas programmai. Maksājumu lielums programmas ietvaros tiek aprēķināts atbilstoši cilvēka nopelnītajai pensijai.