Sievietes vispār veido būtisku kopējā darbaspēka daļu. Agrāk nozīmīgos politiskos un administratīvos amatos iecēla galvenokārt vīriešus, tagad ir parādījusies tendence palielināties sieviešu dalībai šajās pozīcijās. Ministru Prezidentes Grū Hārlemas Bruntlandes (Gro Harlem Brundtland) otrās valdības sastāvā 1986. gadā bija pasaulē lielākā sieviešu pārstāvniecība – no astoņpadsmit ministru amatiem astoņus ieņēma sievietes.
Saskaņā ar 1978. gadā pieņemto Lēmumu par dzimumu līdztiesību jebkāda diskriminācija uz dzimumu atšķirību pamata ir aizliegta, izņemot gadījumus, kuri dokumentā tiek uzskatīti par tādiem, kas īpaši sekmē dzimumu līdztiesību. Lai arī Norvēģijā oficiāli ir apstiprināts princips – vienāda samaksa par vienādu darbu –, reizēm tomēr sievietes par to pašu darbu saņem mazāku atalgojumu nekā viņu kolēģi vīrieši.
1888. gadā precētās sievietes ieguva tiesības izmantot likuma spēku sevis aizsardzībai, proti, 1918. un 1927. gadā tika pieņemti likumi, kas sievietēm piešķīra tādas pašas tiesības kā vīriešiem laulību šķiršanas, bērnu aizbildniecības un īpašumtiesību jautājumos. 1912. gadā sievietes ieguva tiesības ieņemt lielāko daļu valsts pārvaldes amatu, un kopš 1938. gada viņām bija atļauts strādāt visās jomās, izņemot ar garīdzniecību un militārajām struktūrām saistītās. Pilnīga līdztiesība visos oficiālajos amatos tika piešķirta 1952. gadā.
19. gadsimta beigās sieviešu ienākšana darba tirgū un līdz ar to pārmaiņas viņu finansiālajā stāvoklī lika pamatus sieviešu politiskajai aktivitātei ar mērķi panākt vienlīdzīgas sociālās tiesības sievietēm visās jomās. 80. gados sieviešu cīņa par viņu tiesībām bija kļuvusi aktīva un organizēta. Sākumā sievietes cīnījās par balsstiesībām, ko viņas ieguva 1913. gadā. Starpkaru periodā tika izveidotas vairākas sieviešu apvienības arodbiedrību aizbildniecībā. 20. gadsimta 60. gadi deva sieviešu kustībai jaunu impulsu. Studentu sacelšanās, briestošā kustība par sieviešu tiesībām ārvalstīs un ekonomikas uzplaukums, kas noteica pieaugošu sieviešu darbaspēka nepieciešamību, atjaunoja norvēģu sieviešu interesi par līdztiesību, un minētā kustība uzņēma vēl nebijušus apmērus.
Atjaunotā sieviešu kustība vairs nebija ieinteresēta formālas vienlīdzības atzīšanā, bet gan pievērsās tam, lai sievietes varētu savas tiesības pilnā mērā izmantot praktiski.