1814. gada Konstitūcija formulēja gan demokrātisko pārvaldes formu, gan monarhiju. Parlamentārisms tika ieviests 1884. gadā. Šodien Karalim ir neliela reālā politiskā vara, bet viņš pilda būtisku simbolisku funkciju kā valsts vadītājs un Norvēģijas sabiedrības un rūpniecības oficiāls pārstāvis. Monarhijai ir arī izšķiroša, vienojoša loma, sevišķi nacionālo krīžu situācijās. Tas bija tieši redzams Otrā pasaules kara laikā, kad Karalis Hokuns VII (Haakon VII), kura nostāja bija pret nacistu okupāciju 1940. gadā, atstāja Norvēģiju, lai vadītu okupācijas pretdarbību no trimdas Londonā.
Valsts vara ir formāli sadalīta trīs konstitūtu starpā: Stūrtings (likumdevēja vara), valdība (izpildvara) un tiesas (tiesu vara). Bez tam, valsts pārvalde, kas ir izveidota, lai kalpotu politisko institūciju vajadzībām, tiek atsevišķos gadījumos uzskatīta par ceturto valsts varu, tā ka šobrīd tai ir tiesības rīkoties neatkarīgi un tā var ietekmēt politiskā virziena noteikšanu. Politiskā vara tiek sadalīta arī ģeogrāfiski – valsts, novadu un pilsētu pašvaldību līmenī.
Cilvēku piedalīšanās politiskajos procesos tiek realizēta ar piedalīšanos tiešās vēlēšanās un darbošanos dažādās sabiedriskās organizācijās. Parasts Norvēģijas pilsonis ir vidēji 4 organizāciju loceklis; aptuveni 70% pieaugušo ir vismaz vienas organizācijas locekļi. Šādas organizācijas spēj ietekmēt pārvaldes iestādes formālu un neformālu kontaktu veidā ar valsts varas iestāžu palīdzību. Ciešie kontakti starp pastāvīgajām parlamentārajām komitejām, ministrijām un interešu grupām nozīmē, ka Norvēģijas politika ir orientēta uz tādiem segmentiem kā rūpnieciskais segments, lauksaimniecības segments vai izglītības segments.
Iedzīvotāju aktivitāte vēlēšanās ir vidēji 80%. Vispārīgas balsstiesības vīriešiem tika piešķirtas 1898. gadā, bet sievietēm 1913. gadā. Vēlēšanās var piedalīties no 18 gadu vecuma.