Tiesu iekārta
Tiesu iekārta tradicionāli ir uztverama kā trešā valsts pārvaldes forma. Parasto tiesu sistēmu Norvēģijā veido Augstākā Tiesa (Høyesterett), Augstākās Tiesas Pārrunu Apelāciju Komiteja (Høyesteretts kjæremålsutvalg), Apelāciju Tiesas (lagmannsrettene), Rajonu Tiesas (tingrett), un Samierināšanas Tiesas (forliksrådet), kā arī dažas speciālās tiesas. Norvēģija ir sadalīta sešos juridiskos apgabalos (lagdømmer) un 15 tiesu rajonos (lagsogn).
Tiesu vara veido relatīvi neatkarīgu pārvaldes atzaru. Tās politiskajai lomai ir divi komponenti: pirmkārt, tās darbība ļauj realizēt Stūrtinga (Norvēģijas nacionālais parlaments) pieņemto likumdošanu un, otrkārt, tā uzrauga likumdevēja un izpildvaras, lai nodrošinātu to darbības saskaņotību ar pašu iepriekš pieņemto likumdošanu.
Tiesu varai ir tiesības atlikt Stūrtinga pieņemtu statūtu, ja tas ir pretrunā ar valsts Konstitūciju. Tiesības “cenzēt” Stūrtinga darbību nav noteiktas Konstitūcijā, tāpēc ir pretrunīgas. Tas tika izmantots dažos gadījumos laikā no 1884. līdz 1918. gadam, kad Augstākā Tiesa apturēja dažas radikālas statūtu reformas. Kopš tā laika tiesu vara nav vēlējusies izmantot šīs savas tiesības. Visiem parastajiem tiesu iekārtas līmeņiem ir tiesības pārbaudīt statūtu juridiskumu, bet šādi gadījumi noteikti tiek galīgā veidā izskatīti Augstākajā Tiesā.
Avots:
Ašehauga un Gildendāla (Aschehoug og Gyldendal's) Norvēģu enciklopēdija
|
Dalīties savā tīklā
|
