Šobrīd uzmanība tiek pievērsta ķekar- vai kasešu bumbām – vispārīgs termins, kas tiek izmantots, lai raksturotu dažādus ieroču veidus, kas sprādziena rezultātā izkaisa lielu daudzumu mazāku bumbu (robežās no 10 līdz vairākiem simtiem) visā mērķa teritorijā. Mazās bumbas tiek ievietotas konteinerī, ko izmet no lidaparāta vai aizgādā uz mērķi, izmantojot artilērijas apvalkus vai raķetes. Mazās bumbas, kas sprāgst trieciena rezultātā, tiek izmestas no konteinera nelielā attālumā virs mērķa teritorijas un uzlādējas kritiena laikā.
Pēdējo 20 gadu laikā kari Eiropā, Āzijā un Tuvajos Austrumos ir skaidri apliecinājuši šo ieroču radītās postošās humānās sekas ne tikai kara laikā, bet arī vēl ilgi pēc bruņoto konfliktu beigām.
Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, karojošās puses ar kasešu bumbām aptver plašas teritorijas, tādējādi īpaši neizšķirot civiliedzīvotājus un militāro personālu. Atkarībā no kasešu bumbu veida to darbības teritorijas lielums var mainīties no dažiem simtiem kvadrātmetru līdz pat 20 hektāriem, kas ir pielīdzināms 40 futbola laukumiem. Kasešu bumbas ir bijušas daudzkārt izmantotas apgabalos, kur civiliedzīvotāji un militārais personāls netiek īpaši nošķirti, piemēram, pilsētās un lauksaimniecības apgabalos. Izmantojot šāviņus šajos apgabalos, tie aptver ļoti plašu zemes virsmu, bumbām gandrīz neizbēgami skarot arī civiliedzīvotājus.
Otrkārt, kasešu bumbu biežs blakusefekts ir liels skaits mazo bumbu, kas triecienā pret zemi nav sprāgušas. Šie ļoti jutīgie spridzekļi turpina atrasties uz zemes, jumtiem, pussagrautās mājās vai ieķērušies kokos. Dzīvē šo nesprāgušo bumbu efekts ir pielīdzināms kājnieku mīnām, ievainojot vai nogalinot nevainīgus civiliedzīvotājus, piemēram, atjaunojot sagrautās mājas vai atsākot dzīvu lauksaimniecības darbību.
Tā kā nesprāgušo bumbu īpatsvars ir augsts — 25% nav nekas neparasts, — un tā kā šos ieročus parasti izmanto ļoti lielā skaitā, arī nesprāgušo mazo bumbu skaits ir ļoti liels. Civiliedzīvotāji turpina ciest smagus zaudējumus un ievainojumus vēl ilgus gadus pēc kara beigām.
Mēģinājumi iztīrīt laukus no nesprāgušām bumbām un atbalstīt cietušos parasti prasa ļoti daudz resursu. Nabadzīgas valstis ar ierobežotiem resursiem reāli spēj pievērsties šiem centieniem tikai uz citu attīstības mērķu rēķina. Saskaņā ar Landmine Monitor starptautiskā sabiedrība katru gadu piešķir aptuveni 400 miljonus ASV dolāru, lai atbalstītu cietušās valstis nesprāgušās munīcijas iznīcināšanā. No šīs summas Norvēģija nodrošina apmēram 39 miljonus ASV dolāru.
Jebkāda kasešu bumbu izplatīšana nākotnē lielā mērā palielinās nepieciešamību pēc starptautiskās sabiedrības atbalsta. Ne tikai cilvēku zaudējumi būs nepieņemami augsti, bet ievērojami palielināsies arī cietušo valstu ekonomiskā slodze.