2004. gada aprīlī NATO dalībvalstu saimei pievienojās septiņas jaunas valstis – Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija – tādējādi tās sastāvā šobrīd ir 26 valstis. Šī bija otrā NATO paplašināšanās, iekļaujot Varšavas Pakta valstis. Iepriekšējā reize bija 1999. gadā, kad aliansei pievienojās Čehija, Ungārija un Polija. Norvēģija aktīvi iesaistījās pēc iespējas labākai jauno valstu sagatavošanai dalībai NATO.
NATO valstu vadītāju un valdības pārstāvju samits Rīgā, kas notika 2006. gada 28.-29. novembrī, bija būtisks NATO attīstības turpmākai konsolidācijai un stiprināšanai. Papildus situācijai Afganistānā svarīga sarunu tēma bija paziņojums par NATO Ātrās reaģēšanas vienības (NATO Response Force, NRF) pilnīgu darbības gatavību un par Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes iekļaušanu programmā Partnerība mieram (Partnership for Peace, PfP).
Krīzes vadība
Kopš 1990. gadu vidus alianse arvien vairāk iesaistās krīžu vadībā, sākotnēji Balkānos, kam sekoja turpmāka rīcība arī ārpus Eiropas. 2003. gada augustā NATO pārņēma atbildību par Starptautiskajiem Drošības atbalsta spēkiem (International Security Assistance Force, ISAF) Afganistānā. Šī bija pirmā reize, kad alianse iesaistījās militārās operācijās ārpus Eiropas. ISAF šobrīd ir NATO lielākā operācija.
NATO vada arī operācijas Kosovā (KFOR) un līdz 2004. gada decembrim vadīja operācijas Bosnijā un Hercegovinā (SFOR), kad tālāk to pārņēma ES (EUFOR). NATO ir bijusi iesaistīta stabilitātes un reģionālās sadarbības veicināšanā citās reģiona valstīs. Albānija, Horvātija un Maķedonija šobrīd piedalās sagatavošanas programmā dalībai aliansē (MAP – Membership Action Plan/ Dalības rīcības plāns), kamēr Serbija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne pievienojās programmai Partnerība mieram NATO samita Rīgā laikā.
Teroristu uzbrukums Savienotajām Valstīm 2001. gada 11. septembrī bija pirmais precedenta gadījums NATO vēsturē, kad stājās spēkā 5. panta deklarācija (kolektīva reakcija uz uzbrukumu vienai no dalībvalstīm). Kopš tā laika cīņa pret starptautisko terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu ir bijusi svarīgākais alianses uzdevums. Šī situācija ir rosinājusi vispārīgas reformas aliansē, ieskaitot tās militārās aizsardzības spēju reorganizāciju.
2004. gada jūlijā NATO izveidoja mācību misiju Irākā (NTM-I), lai apmācības procesā atbalstītu Irākas drošības spēkus. Misijas uzdevumi ietver apmācību par demokrātiski pārvaldītu bruņoto spēku vērtībām. Kopš 2005. gada jūlija NATO ir nodrošinājusi transportu un organizatorisku atbalstu miera uzturēšanas operācijai Dārfūrā, ko vada Āfrikas Savienība.
Sadarbība ar partnervalstīm
NATO ir visaptveroša ietekme un sadarbības programmas ar partnervalstīm Eiropā, Kaukāzā un Centrālāzijā. NATO cieši sadarbojas arī ar Krieviju un Ukrainu. Bez tam NATO uztur dialogu ar septiņām Vidusjūras valstīm (Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Mauritānija, Maroka un Tunisija) un četrām valstīm Tuvajos Austrumos (Kuveita, AAE, Katara un Bahreina).
Šāda dialoga mērķis ir paplašināt praktisko sadarbību reģiona stabilitātei un drošībai. Tā kā valstu vidū pastāv lielas atšķirības, un atšķirīgas ir arī šo valstu ambīcijas attiecībā uz sadarbību ar NATO, alianse savu iespēju robežās pielāgo sadarbības iniciatīvu katrai valstij individuāli.
Šobrīd NATO ģenerālsekretārs ir Jāps de Hops Shēfers (Jaap de Hoop Scheffer), bijušais Nīderlandes ārlietu ministrs.